Rietumfrontē bez pārmaiņām
I.pasaules karš cīņas karstumā. Vācija jau karo pret Franciju, Krieviju, Angliju un Ameriku. Pauls Beimers, kura vārdā tiek vēstīts šis stāsts, iepazīstina ar saviem pulka biedriem. Šeit ir dažādu vecumu skolēni, zemnieki, amatnieki un zvejnieki.
Rota ir zaudējusi gandrīz vai pusi sava sastāva un tagad, 9 kilometru attālumā no frontes līnijas, atpūšās pēc tikšanās ar angļu ieročiem – gaļasm ašīnām.
Dēļ zaudējumiem apšaudes laikā viņi ir dabūjuši ēdiena un tabakas dubultporcijas. Zaldāti beidzot izguļās, pieēdās, smēķē un spēlē kārtis. Millers, Krobs un Pauls iet pie sava ievainotā klasesbiedra. Viņi visi četri ir vienā rotā pateicoties viņu klases audzinātājai Kontārika pierunāšanai. Jozefs Bems negribēja doties karā, bet baidoties, ka tas varētu kaitēt viņa nākotnei, pierakstījās brīvprātīgajos.
Viņu nosita vienu no pirmajiem. Acs ievainojuma dēļ viņš nespēja atrast slēptuvi, zaudēja orientieri un tika nošauts, tomēr vēstulē Kontāriks sūta savus sveicienus, saucot tos par ”dzelzs puišiem”. Šādā veidā tūkstošiem kontāriku muļķo jaunatni.
Citu savu klasesbiedru, Kimmērigu, puiši atrod lauka hospitālī ar amputētu kāju. Viņa māte lūdza Paulam pieskatīt Francu Kimmērigu, jo ”viņš tak ir pavisam bērns”, bet kā lai frontē to izdara? Ar vienu skatienu pietiek, lai saprastu, ka Francs ir bezcerīgs. Kamēr viņš ir bezsamaņā, viņam nozaga pulksteni, tomēr vēl ir palikuši lieliski angļu ādas zābaki līdz ceļiem, kuri tam vairs nav vajadzīgi. …