Pilnīgi piekrītu autora viedoklim, ka vecāku uzdevuma būtība ir būt pieejamiem, gataviem atsaukties, lai savu bērnu iedrošinātu, un atrasties viņam līdzās, taču tas jādara tikai tad, ja patiešām rodas nepieciešamība.
Džons Boulbijs uzsver, ka nedrīkst bērniem draudēt situācijās, kad vecāki zaudē kontroli pār bērniem. Tas var izraisīt akūtus un hroniskus akūtus stāvokļus. Piemēram, māte pasaka savai meitai, ka ies uz veikalu, bet meitenei ir bail palikt mājās un viņa vēlās iet mammai līdzi uz ko mamma atbild viņai ar draudiem, ja tu mani neklausīsi, tad aizvedīšu tevi uz bērnu namu un tur atstāšu. Tā vecāki iemāca bērniem būt nedrošiem, ieviešot bailes jau no bērnības. Iebiedēšana un draudi pamest, bērnā rada emocionālo stresu, bet vecāku uzdevums ir radīt bērnos drošības sajūtu. Tikai drošā un stabilā ģimenē bērns ir spējīgs iemācīties kļūt patstāvīgs un pieaudzis, turklāt drošības sajūta bērnā rada uzticības, mīlestības un cieņas jūtas pret pieaugušajiem.
Kā rezultātā, bērniem izaugot un novecojot viņa vecākiem, bērnos rodas cieņa pret novecojušiem vecākiem un viņi rūpējas par tiem, neatstāj vecākus novārtā, kā tas bieži gadās ģimenēs, kurās ir bijušas sliktas attiecības un nepietiekami veltīta uzmanība bērnu audzināšanā. Nepietiekamas audzināšanas un uzmanības dēļ vecākiem var sanākt kā pasakā, kur mazbērni ved vectēvu uz mežu ar ragavām un atgriežas bez vectēva, atstājot to mežā un paņemot tikai ragavas, lai arī tēvu pēc tam būtu ar ko aizvest uz mežu.
Balstoties uz Džona Boulbija un Daniela Goulmena grāmatām varu secināt, ka visiem cilvēka dzīves posmiem visspēcīgāko pamatu ieliek vecāki, it sevišķi vecākiem ir liela nozīme bērna emocionālās sfēras veidošanā, kas savukārt veicina iniciatīvas un gribas attīstību un autonomijas veidošanos, zinot, ka grūtā brīdi bērns tiks vecākiem atbalstīts. Kā piemēru varu minēt makšķeri un zivi, lai cilvēks būtu paēdis viņam jāiedod makšķere, iespēja pašam sagādāt sev ēdienu, nevis zivi, kuru var apēst un tāpat justies izsalkušam.
…