Psiholoģijas literatūrā pastāv dažādas emociju, jūtu definīcijas, piemēram, M.I.Jeņikejevs emocijas (no franču val. émotion – jūtas) definē kā uzvedības impulsīvas regulēšanas psihisku procesu, kas balstās uz ārējo iedarbību nozīmīguma juteklisku atspoguļojumu, labvēlīgu vai kaitīgu indivīda aktivitātēm.1 Cilvēks dzīvo pastāvīgu priekšmetu un parādību pasaulē, ko sabiedrība savā attīstības gaitā aizvien vairāk uzkrāj un paplašina. Visi šie priekšmeti no sabiedrības puses tiek vērtēti vai nu pozitīvi, vai negatīvi. A.Vorobjovs min, ka psiholoģijā cilvēka subjektīvo pasaules vērtēšanas sistēmu sauc par jūtām, un jūtu priekšmets var būt jebkuras lietas vai parādības. Ja sabiedrībai un cilvēkam izveidojies negatīvs priekšmeta vai parādības subjektīvs vērtējums, tad, tiekoties ar šiem priekšmetiem vai parādībām, cilvēks pārdzīvo negatīvas emocijas, bet ja vērtējums ir pozitīvs – pozitīvas. Tātad, tajos gadījumos, kad cilvēks tieši tiekas ar jūtu priekšmetu, viņā aktualizējas sakaru ar šo priekšmetu subjektīvs vērtējums, t.i., notiek jūtu pārdzīvošanas process. Sakaru ar jūtu priekšmetu subjektīvo vērtējumu aktualizācijas procesu A.Vorobjovs sauc par emociju.2 Psiholoģijas vārdnīcā emocijas raksturotas kā psihes regulācijas procesi, kas nodrošina cilvēkam iespēju rīkoties mērķtiecīgi un norāda uz notikušā subjektīvo nozīmīgumu, saistot izziņu procesus ar personības struktūru. Emocijas akcentē mūsu uzvedībā un redzeslokā visu to, kas var būt nozīmīgs tieši šajā brīdī. Mēs redzam to, ko mēs gribam redzēt.…
