Dzīvie organismi sastāv no šūnām. Katra šūna elpo, tātad tai vajadzīgs skābeklis un kā atkritumviela izdalās ogļskābā gāze.
Elpošana šūnā ir enerģijas iegūšana no barības vielām. Barības vielas – cukurs (glikoze), tauki un olbaltumvielas nokļūst šūnā no zarnām, kur tās uzsūcas asinīs. Skābeklis šūnās nokļūst, asinīm to pārnesot no plaušām ( daļai dzīvnieku).
Glikozes molekula C6H12O6 satur daudz enerģijas. Ja šo molekulu ar skābekļa palīdzību sašķeļ līdz CO2 un H2O ( ogļskābai gāzei un ūdenim), kas ir enerģiju nabadzīgas vielas, tad šķelšanās brīdī izdalās enerģija ( 686 kcal). Šo enerģiju šūna uzkrāj tādos kā speciālos akumulatoros – ATF molekulās ( adenozīntrifosfāts). Ja šūnai vajag enerģiju, tā izmantošo rezervi – sašķeļ ATF molekulu. Tās enerģija tiek izmantota, lai sarautos muskuļi, tiktu pārvadīti nervu impulsi, sintezētas jaunas vielas, lai organisms augtu utt.
Daļa glikozes šķelšanā izdalītās enerģijas tiek izmantota, lai sasildītu organismu. Pie aktīvas šķelšanās organisms pārkarst un sāk svīst. Tātad 40% enerģijas uzkrājas ATF, pārējā izdalās siltuma veidā. Enerģiju var iegūt arī šķeļot taukus vai olbaltumvielas.
1.1. Aerobā elpošana
Aerobiem organismiem enerģijas iegūšanai nepieciešams skābeklis O2. Tas oksidē glikozi, veidojot oksīdus.
Glikoze + skābeklis = ogļskābā gāze + ūdens + enerģija
C6H12O6 + O2 = CO2 + H2O + Q
Šis process ir līdzīgs degšanai. Sadedzinot malku vai citu kurināmo, arī izmantojot vielas, kas satur C ( oglekli) un process noris ar skābekli O2. Reakcijas galaprodukti tāpat ir ūdens un ogļskābā gāze. Degot atbrīvojas enerģija siltuma veidā.…
