Ekstremitāšu un rumpja skeleta attīstības principi

Evolūcijas gaitā ekstremitāšu skeletā notiek būtiskas pārmaiņas. Sakarā ar vertikāla stāvokļa ieņemšanu un pārvietošanos telpā priekšējās ekstremitātes kļūst par augšējām ekstremitātēm, mugurējās ekstremitātes kļūst par apakšējām ekstremitātēm. Mainās ekstremitāšu funkcija (augšējā daļa – darba orgāns, apakšējā – balsta orgāns). Augšējā ekstremitāte kļūst arvien kustīgāka. Atslēgas kaula savienojums ar krūšu kaulu pieļauj pietiekami plašas plecu joslas kustības attiecībā pret vidukli. Kustības locītavās starp augšdelmu un apakšdelmu, apakšdelma kustības ar plaukstas pamata locītavu ļauj izdarīt rokai plašas sarežģītas kustības.
Augšējās ekstremitātes skelets sastāv no:
I.Plecu joslas – cingulum membrii superioris;
II.Augšējās brīvās ekstremitātes – membrum superius liberum:
1)pars proximalis s. brachium;
2)pars media s. antebrachium;
3)pars distalis s. manus:
pars proximalis s. carpus (8 kauli);
pars media s. metacarpus (5 kauli);
pars distalis s. digiti (14 kauli).

Augšējās ekstremitātes filoģenēzes pirmsākumi parādās pie zivīm (2 pāri peldspuru). Spuru skeletu veido mezenhīma. Dzīvniekiem, kuri dzīvo sauszemē izšķir priekšējo un mugurējo ekstremitāti tām sāk izšķirt joslas, kas viņas savieno ar vidukli un to brīvās daļas. Priekšējā josla jau dīgļa stadijā nedaudz parādās jau pie haizivīm (tuvāk kraniālajam galam ir divi skrimšļu loki – ventrālais, dorsālais (saaug vidukļa sānu virsmā, no tiem atiet peldspura).…