Makss Reinhards- slavenākais režisors Vācijā, kurš 1910.g. pantomīmas uzvedumā „Sumuruna” pārvalda naturālisma, simbolisma, ekspresionisma un reālisma estētiku, tādējādi viņš rada sintētisko teātri, kas apvieno visus teātra izteiksmes līdzekļus, jo gribēja atklāt lugas ideju un radīt izrādes atmosfēru kā estētisku pašvērtību.
1917./1918.g.- Reinhards Berlīnes Vācu teātra filiālē „Jaunā Vācija” iestudē Georga Kaizera, Valtera Hāzenklēvera, Oskara Kokoškas, Paula Kornfelda, Friča fon Unrū lugas, lai vācu publika iepazītos ar ekspresionismu. Pateicoties Reinhardam, ekspresionisma dramaturģiju un klasiku ekspresionisma estētikā sāk iestudēt Berlīnes teātrī. Šeit arī sākas ekspresionisma kā dramaturģijas virziena vadošā loma vācu teātrī.
Ekspresionisms vispirms sākās glezniecībā.
Ekspresionisma jēdziens- pirmo reizi minēts 1911.g. žurnālā „Vētra”(kultūras joma).
20.gs. 20.gados kļūst populārs ekspresionisms vācu kinematogrāfā. Spilgtākais piemērs ir režisora Roberta Vīnes filmas „Doktora Kaligari kabinets”(1919) un „Rasoļņikovs”(1923) un Karlheinca Martina „No rīta līdz pusnaktij”(1920).
Ekspresionisma priekšgājējs vācu dramaturģijā un teātrī- austriešu mākslinieka un dramaturga Oskara Kokoškas luga „Slepkava- sievietes cerība” (1907).
…