“Trīs pokera spēlētāji”
• Cilvēku nav iespējams definēt, jo sākotnēji viņš vēl nekas nav. Par cilvēku viņš kļūst vēlāk, turklāt par tādu cilvēku, par kādu viņš sevi padara. Vecais vīrs minēja, ka dzīve ir pokera spēle pašam ar sevi. Mārtiņš visu dzīvi bija izvēlējies dzīvot godīgi, viņš vienmēr ir baidījies muļķot savus pretiniekus. Viņš saprata, ka dzīvē uzņēmies pārāk maz risku, “ viņam vajadzēja krāpt, blēdīties, melot – nerādīt savas bailes”, tas viņu nomāc.
• Cilvēks ir notiesāts ar izvēli. Ikvienā situācijā ir vairākas iespējas, no kurām cilvēks īsteno tikai vienu. “Man jātiek ārā, kaut vai tikai uz vienu dienu!” Kādēļ viņam bija jātiek ārā? Mārtiņš nebūtu varējis atbildēt uz šo jautājumu, bet viņš zināja tikai vienu- istabas trīsstūris savilkās arvien mazāks katru dienu, viņam bija jātiek ārā!” Mārtiņš bija pieņēmis savu izvēli, kas bija arī viņa pēdējā.. – doties ārā. Ārsti bija viņam stāstījuši, kas notiks, ja Mārtiņš pieņems šādu izvēli, bet viņam bija vienalga.
…