28. Anarhisms kā valsts nolieguma ideoloģija.
Anarhisms ir pasaules uzskats, kurā augstākā vērtība ir saprātīga indivīda mērķis. Anarhistu politiskais mērķis ir izveidot sabiedrību, kurā brīvi un vienlīdzīgi indivīdi savstarpēji sadarbotos. Anarhisms veidojas: Anarhisma idejas kā pirmais mūsdienu filozofijas izpratnē ir paudis Viljams Gudvins- radikāls liberālis, kurš apšaubīja valsts lomu indivīda dzīvē. Savos darbos viņš pauda pilsoniskās sabiedrības nepieciešamību, taisnīguma ideālus un tiesības uz paštiesu. „katrai valstij ir nepieciešama sabiedrība, bet pat vislabākā valsts ir tikai nepieciešamais ļaunums.” Anarhisma jēdzienu ievieš: Pjērs Žozefs Prudons – franču ekonomists un sociologs. Politika ir zinātne par brīvību, cilvēka kundzība pār citu cilvēku, lai vai kādos vārdos mēs to sauktu ir apspriešana, sabiedrības augstākā pilnība ir atrodama kārtībā un anarhijā. XIX gs. Beigās XX gs sākumā anarhisma attīstība ir saistīta ar Krieviju. Īpaša loma anarhisma attīstība bija Maksim Štirneram, kurš iestājas par humānismu. Viņš iebilda pret cilvēka pakļaušanu neloģiskiem sociāliem ierobežojumiem, kurus nosaka valsts, tiesības, reliģija, laulība. Īpašums pats par sevi nav nekas svēts vai nozīmīgs, jo šo nozīmi tam piešķir cilvēki.
Anarhisti jau sen ir sapratuši, ka mērķi un līdzekļi mūsu ceļā uz anarhiju ir viens un tas pats. Anarhija ir ideāls – tā ir tāds brīvības stāvoklis, kur nav ne saimnieku, ne kalpu – bet to nav tik vienkārši iedarbināt vai izslēgt. Tas ir process, kurā mēs nepārtraukti apstrīdam hierarhiju un meklējam veidus vienlīdzīgai un brīvai dzīvošanai. Šī procesa sākums nav kāda viena revolūcija, par kuru mēdz runāt. Tāda “revolūcija” nebūtu nekas vairāk par mūsu dzīvju transformācijas procesa turpinājumu. Mums ir jāsaprot, ka anarhija, tā ir revolūcijas izdzīvošana mūsu ikdienas dzīvēs. Šodiena ir tas no kā mums jārada mūsu pašu vēlamā nākotne. Anarhija nav utopiska nākotnes sabiedrības vīzija, un revolūcija ir tikai radikālā manierē veikts izmaiņu process. Anarhija tā ir ikdienas revolūcija. Anarhisms nav absolūts antisociāls individuālisms.
Anarhisms neietver sevī absolūtu, bezatbildīgu, antisociālu individuālu brīvību, kura pārkāpj citu tiesības un noliedz jebkuru organizācijas formu un pašdisciplīnu. Absolūta individuāla brīvība, ja tā ir iespējama, var tikt sasniegta tikai izolācijā: “Tas, kas patiešām atņem brīvību un pataisa iniciatīvu neiespējamu ir izolācija, kura vienu padara par bezspēcīgu” (Errico Malatesta, Life and Ideas, Freedom Press, p.87)
Anarhisms ir sinonīms terminam “brīvais sociālisms” vai “sociālais anarhisms.” Kā norāda pats termins “sociāls”, Anarhisms ir brīva cilvēku asociācija, kuri dzīvo kopā un sadarbojas brīvās kopienās. Kapitālisma un valsts likvidēšana, strādnieku pašnoteikšanās industrijā; distribūcija atbilstoši vajadzībām; brīva asociācija ir principi, kuri konstruē sociālisma esenci. Lai nošķirtu sevi, fundamentālo atšķirību dēļ, par to kā un kad šie mērķi tiks realizēti, kā arī no antisociālajiem individuālistiem, Pjotrs Kropotkins un citi anarhistu domātāji definēja anarhismu kā “Sociālistu kustības kreiso spārnu.” Krievu anarhists Aleksejs Borovojs teica, ka precīzs pamats anarhismam brīvā sabiedrībā ir visu piedalošos vienlīdzība brīvā organizācijā. Sociālo anarhismu var definēt kā vienādas tiesības būt atšķirīgiem.
Anarhisms nav neierobežota brīvība vai izvairīšanās no atbildības
Cilvēku sociālās attiecībās ir jāpieņem zināmas brīvprātīgas sociālas normas un līdz ar to arī pienākumu izpildīt brīvi pieņemto vienošanos. Anarhisms nav bez-valdība. Anarhisms ir paš-valdība vai precīzāk pašnoteikšanās. Pašnoteikšanās nozīmē pašdisciplīnu. Alternatīva pašdisciplīnai ir uzspiesta pakļaušanās valdniekiem. Lai no tās izvairītos, katras asociācijas brīvi veido savas asociācijas noteikumus vai vismaz darbības principus un piekrīt paši tos ievērot. Tie, kas atsakās sadzīvot ar savu atbildību cienīt paši savu brīvprātīgo vienošanos, zaudē iespēju gūt no tās labumus.
Tiesības atdalīties
Sods par vienošanās pārkāpšanu tiek sabalansēts caur nepārprotamām tiesībām izstāties. Tiesības indivīdiem un grupām izvēlēties savu asociācijas veidu, pēc Bakuņina domām, ir vissvarīgākā no politiskajām tiesībām. Šīs tiesības ierobežošana ved uz tirānijas aizsākumiem. Tu nevari izstāties no cietuma. Izstāšanās neparalizēs asociāciju. Cilvēki ar stingrām un nepārprotamām interesēm sadarbosies. Tie, kas sapratīs, ka izstājoties viņi zaudēs vairāk nekā paliekot, ja viņi nespēs izveidot paši citu asociāciju, centīsies nonākt pie kompromisa ar savām dažādībām. Tie, kam nav nekā kopīga ar kolektīvu un kolektivitāti, izstājoties nenodarīs ļaunumu asociācijai, bet tieši pretēji, likvidēs šķelšanās avotu, palielinot kopējo harmoniju kolektīvā.
Galvenās atšķirības starp anarhismu un valsti
Galvenā atšķirība starp tādu anarhistu konceptu kā ‘brīvi pieņemtā autoritāte’, pakalpojumu apmaiņā vai lietu administrēšanā, fundamentāli atšķiras no valsts autoritātes, kura balstās uz varu pār saviem subjektiem, t.i. cilvēkiem. Piemēram, mana televizora remonts: mehāniķa autoritāte beidzas tiklīdz TV ir salabots. Tas pats tiek piemērots, kad es piekrītu nokrāsot mehāniķa māju. Abpusēja un atbilstoša pakalpojumu un labumu apmaiņa ir ierobežota, nevis vienpusēja, bet kooperatīva, kura automātiski izslēdz diktātu. Savukārt valsts, tieši pretēji, ir visur esošs pārvaldes aparāts, kurš pārvalda katru manas dzīves aspektu, kura diktātam man ir jāpakļaujas vai arī jāpacieš pazemojums, tiesību atņemšana, ieslodzījums vai pat nāve.
Cilvēki var brīvi izstāties no grupas vai asociācijas vai pat organizēt paši savas, bet viņi nevar aizbēgt no valsts jurisdikcijas. Ja viņiem beigās tas izdodas, viņi automātiski nokļūst citas valsts kontrolē.
29. Valsts, brīvība un taisnīgums. Valsts un vienlīdzība. Cilvēktiesības un valsts.
Valsts un taisnīgums.
Jēdziens "taisnīgums" ir cieši saistīts ar jēdzieniem 'Vienlīdzība", "tiesības" un "pienākums".
Taisnīgums ir jānodrošina sabiedrībai un to drīkst garantēt ar spēku. Klasiska taisnīguma izpratne izveidojās senajā Grieķijā: Aristotelis uzskatīja, ka taisnīgums nozīmē ar vienlīdzīgiem apieties vienādi, bet ar nevienlīdzīgiem nevienādi. Nevienādajai attieksmei ir jābūt proporcionālai nevienlīdzības pakāpei.
Tā ir formālā norma, saskaņā ar kuru visiem cilvēkiem kaut kādā mērā ir jābūt vienlīdzīgiem.
Taisnīgums ir sadalošais princips
Taisnīguma realizācija ir saistīta ar sodu sistēmu un atalgojumu. Pastāv divas taisnīguma koncepcijas;
1. Procedūras taisnīguma koncepcija. Taisnīgums ir iespējams vienveidīgi piemērojot visiem vienus un tos pašus noteikumus. Šo viedokli pauž Hajeks. Tas realizējas tirgus ekonomikas procesos.
2. Sociālais taisnīgums, saskaņā ar kuru pret personām ir jāattiecas atšķirīgi atbilstoši viņu nopelniem un vajadzībām. Taisnīgums izriet no sabiedriskajām vērtībām. "Labklājības valsts ideja".
Taisnīgums
Mēs izprotam taisnīgumu kā tādu apstākļu nodrošināšanu cilvēkam, kas ļauj izmantot savu brīvību, rada lielāku iespēju vienlīdzību un harmoniskākas attiecības sabiedrībā un nodrošina likuma varu.
…
