Tā ir valsts, kura uzņemas garantēt:
Cilvēka cienīgu iztikas minimumu visiem valsts iedzīvotājiem,
Sociālo vienlīdzību,
Sociālo nodrošinājumu,
Vispārēju labklājības pieaugšanu,
Sociālās drošības pasākumi ir vērsti uz ekonomisko funkciju- aizstāt ienākumu zudumu, sociālo funkciju- saglabāt indivīda kā pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.
30. Revolūcija un nevardarbīgā pretošanās valstī.
Revolūcija ir būtiska, parasti vardarbīga valsts vai sabiedriskās iekārtas maiņa; valsts varas pāriešana citu spēku rokās (parasti vardarbīgā ceļā).
Veiksmīgas revolūcijas gadījumā valstī mainās visas būtiskākās sfēras. Tajā pašā teritorijā to pašu tautu organizē jaunā politiskā struktūrā jauns politiskais spēks, tiek veidota jauna valsts.
Revolūcijas rezultātā tiek mainītas sociālās vērtības, transformēti uzskati par labo un ļauno, aizliegto un atļauto, tikumīgo un amorālo. Tāpēc sekas vienmēr ir zināms juku laiks, jo sabiedriskā doma nav spējīga uz tik krasiem pārkārtojumiem, tiek mainīta sociālā struktūra, valsts varas struktūra un politika.
Revolūciju sekmējošie faktori:
Tautā ir neapmierinātība par valsts realizēto politiku
Valsts ignorē tautas legālos, miermīlīgos protestus.
Valsts uz miermīlīgiem protestiem atbild aizskarot protestētājus morāli vai fiziski.
Nevardarbīgas pretošanās doktrīna
Doktrīnas pamatlicējs ir indiešu jurists, filozofs un politiskais darbinieks Gandijs.
Doktrīnas pamatā ir reliģiski ētiski postulāti par patiesības un laimes atklāšanu caur mieru, mīlestību, nevardarbību.
Gandija izveidota stratēģija balstās hinduisma reliģiskajā pasaules uzskatā.
Tās pamatidejas:
ļaunuma nenodarīšana,
gatavībā uzņemties ciešanas un sāpes;
Metodes ir:
Pasīvā pretošanās,
Pilsoniskā nepakļaušanās,
Nesadarbošanās.
…