Vides tiesību jēdziens un vēsturiskā attīstība.
Vides tiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē tiesiskās attiecības saistībā ar dabas resursu izmantošanu un aizsardzību.
Dabas resursi tiek iedalīti : dzīvie (augi, dzīvnieki) un nedzīvie. Dabas resursi ir : zeme, ūdens, gaiss, fauna, flora, visi dabas objekti, kuriem ir kāda sociāla, estētiska nozīme (vēja enerģija, zemes siltums, paisums, bēgums).
Vēl dabas resursus var iedalīt: atjaunojamie (var patērēt, bet tie atjaunojas, piemēram, mežs), neatjaunojamie (zemes dzīles, augsne, nafta). Jau Romas tiesībās bija aizliegums mest upē atkritumus.
2. Vides tiesību priekšmets, metodes un objekti.
Vides tiesības nav pastāvīga tiesību nozare, tā ir atsevišķu normu kopums, kas regulē ar vidi saistītos jautājumus. Tiek pielietotas: civiltiesiskā un administratīvā metode. Vides t. vairāk ir publiskas tiesības, bet ir civiltiesību iedīgļi. Vides t. īpašniekam uzliek daudz ierobežojumu, piemēram, izmantot zemes dzīles. Vides t. objekti: dabas resursi, cilvēka veselība un dzīvība (kā to ietekmē dabas resursu kvalitāte- ūdens un gaisa piesārņojums; klimats, klimata izmaiņas (vid.t. mēgina aizsargāt klimatu, kāds ir šobrīd). Subjekti – valsts un privātpersona.Vides tiesības strauji attīstās, tiek radītas jaunas tiesību normas. Vides tiesību normas ir radušās tikai 20.gs. 60.-70.g.. Šajā laikā tika pieņemti pirmie normatīvie akti, kuru mērķis bija vides aizsardzība, radās valsts varas iestādes, kuru uzdevums bija piemērot tiesību normas un veikt to kontroli. Šajā laikā bija daudzi ārēji stimuli – pēckara periods, kas atstāja negatīvu ietekmi uz vidi.…
