1. Deviance: lomas, kuras pilda cilvēks var būt arī negatīvas (likumpārkāpējs, noziedznieks, narkomāns, prostitute, notiesātais); to rīcība ir novirzījusies no sabiedrībā pieņemtajiem standartiem; šo rīcības novirzītību sauc par devianci; par to nav uzskatamās sabiedriski nekaitīgas dīvainības; pamatlicējs ir E. Dirkems; sociālās normas – rīcības un uzvedības noteikumi (tiesiskās – oficiālās tiesību sistēmas pamatelements; tikumiskās – nav oficiālās, vispārpieņemtas; paražas un tradīcijas); deviantu vidū ļoti augsts ir talantīgu un ģeniālu personu īpatsvars; noziedzība, narkomānija, prostitūcija, alkoholisms, pašnāvības; deviances prevence – deviāciju nepieļaušana un novēršana (informatīvā pieeja, sociāli profilaktiskā pieeja, tiesiskā, medicīniski bioloģiskā pieeja); deviances pamatcēlonis ir noteikti sociālie, ekonomiskie, politiskie apstākļi;
2. Deviances socioloģiskās teorijas: 1)pētījumi socioloģijas ietvaros (sabiedrība ir sistēma ar ciklisku attīstību, kurā konstruktīvais un novatoriskais mijas ar dezorganizējošo; V. Pareto; materiālo labumu sadale starp indivīdiem nav vienlīdzīga); 2)kompleksveida pētījumi (ar kriminoloģisku pieeju; konfliktu teorija – konfliktus nobriedina un izraisa cīņa par varu un noteicošo vārdu); 3)vispārīgā deviances teorija (R. K. Mērtons; deviances un noziedzības pamatcēlonis ir neatbilstība starp kultūrvides rosinātajām tieksmēm un soc. institūtu piedāvātajām iespējām tās likumīgi apmierināt);
3. Noziedzības analīze socioloģijā: E. Dirkems, to raksturo kā parādību, kura nevienā sabiedrībā un nekādā tās attīstības pakāpē neizzudīs; līdzko kāda rīcība, kas uzskatīta par smagu pārkāpumu, būs kļuvusi retāka, normas kļūs neiecietīgākas pret mazāk smagiem pārkāpumiem; noziedzība ir normāla parādība; noziedzības līmenis nedrīkst būt augstāks par robežu, kas šai sabiedrībai ir kritiska; tā ir vēlama un nepieciešama (pārmaiņu ceļi);
…