Ar jēdzienu “k” parasti saprot normu kopumu, kas apraksta attiecīgās valsts pārvaldes sistēmu un attiecības starp šīs sistēmas sastāvdaļām. K parasti tiek fiksētas arī indivīda tiesības un pienākumi attiecībā pret valsti. K aprakstīti tikai valsts funkcionēšanas vispārīgie principi.
KT – tiesību grupas nozares nosaukums daudzu valstu publisko tiesību sistēmās. Šīs nozares patstāvību un statusu nosaka tās īpašais regulēšanas priekšmets. KT regulē valsts iekārtu, uzbūvi, no vienas puses un cilvēka, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus, no otras puses, kā arī - valsts un sabiedrības savstarpējās attiecības.
KT – ties. normu kopums:
1) Kas nosaka personas stāvokļa tiesiskos pamatus:
a)cilvēktiesības,
b)pilsonības jautājumus.
2) KT – tās ir pamatformas, kādās tauta īsteno savu varu visās valsts dzīves jomās – referendumi, vēlēšanu tiesības, kā tauta ievēlē Saeimu.
3) Nosaka valsts tiesiskos pamatus.
4) Nosaka valsts iestāžu sistēmu kompetenci un to darbības pamatprincipus. Ko tās nosaka. Kā savstarpēji sadarbojas.
KT nosaka pamatus un galv. principus citām tiesību nozarēm. K ir par pamatu visām pārējām tiesībām.
KT subjektus iedala:
Fiziskas personas (pilsoņi, indivīdi, vēlētāji, deputāti).
Sabiedriski veidojumi (valsts organizācijas, partijas, iestādes).
KT nosaka fiz. pers. un sab. veid. vispārīgās tiesības, brīvības, pilnvaras, uzdevumus, pienākumus, funkcijas. KT avoti – 1) Konstitūcija – LR Satversme, 2) starptautiskie akti – Eiropas Cilvēktiesību konvencija, starpt. Līgumi par robežām, 3) konstitucionāla rakstura likumi, 4) Parlamenta pieņemtie parastie likumi - Saeimas likums, Pilsonības likums, 5) MK noteikumi, 6) konstitucionālās kontroles institūciju akti, 7) Tiesu precedenti, 8) konstitucionālās paražas – Anglo – sakšu, 9) reliģiskie avoti – īpaši izplatīti monarhijās, 10) tiesību doktrīnas – izmanto spriedumos vai citos lēmumos, 11) Parlamentu iekšējās kārtības reglamenti – Saeimas kārtības rullis.…
