1. ES tiesību daba. ES tiesību kā autonomas tiesību nozares raksturojoši elementi.
Eiropas tiesības radikāli atšķiras no citām tiesību nozarēm ar savu starpdisciplināro raksturu. Neviena cita Latvijas juristiem pazīstama tiesību nozare nav tik apjomīga un tik sazarota daudzās specifiskās lietās kā Eiropas tiesības. Par Eiropas apvienošanu, kuras tiesiskais pamats ir tāds jurisprudences fenomens kā Eiropas tiesības var runāt tikai sākot ar laika posmu pēc otrā pasaules kara beigām. Tad vienlaikus pastāvēja vairāki apstākļi, kas kopā lika pamatu Eiropas integrācijas sākumam. Svarīgākie no šiem apstākļiem bija: nepieciešamība radīt starptautisku sadarbības modeli jauna kara novēršanai starp Eiropas valstīm; nosacījumi, ar kādiem ASV piedāvāja savu palīdzību pēckara Eiropas valstīm – tā sauktais Māršala plāns; pēckara ģeopolitiskā situācija; starptautiskās tirdzniecības īpatsvara palielināšanās.
2. ES tiesību vispārējie principi.
Pie vispārējo tiesību principu specifikas pieder tas, ka tiem ir vairāk vai mazāk skaidrs saturs, taču tie nav ietverti stingrā, viennozīmīgā formulā kā rakstītās tiesību normas. Attiecībā uz vispārējiem tiesību principiem ne vienmēr tiek lietota vienota terminoloģija un arī to iekšējā konstrukcija ne vienmēr ir pietiekoši skaidra. Vispārējie tiesību principi darbojas 2 veidos: 1) tie caurauž rakstītās tiesības – normatīvos aktus. No rakstītajām normām tiek atvasināti tiesību principi, kas tuvāk konkretizē rakstīto normu saturu. 2) tur, kur rakstītās normas ir atstājušas baltos plankumus, tie darbojas kā tiešs un nepastarpināts tiesību avots, kuru iestādes un tiesas piemēro tāpat kā normatīvos aktus. Vispārējie tiesību principi: samērīguma jeb proporcionalitātes princips; tiesiskās drošības un paļāvības princips; diskriminācijas aizlieguma princips; cilvēktiesību ievērošanas princips; indivīda tiesību aizstāvības un legalitātes principi. …
