1. biļete
Sociālā darba attīstība pasaulē un Latvijā vēsturiskā skatījumā
Sociālā darba sākums ir meklējams jau akmens laikmetā, pirmatnējās kopienās, kad cilvēki palīdzēja viens otram savā starpā kopīgā cīņā pret ienaidniekiem.
1750. g.p.m.ē. Babilonijas karalis HAMURAPI izdeva savu taisnīguma kodeksu, kurš ietvēra prasību, ka cilvēki palīdz viens otram grūtībās.
Lielu ieguldījumu deva arī Konfūcijs (300. g.p.m.ē. Ķīnā), jo viņš sludināja cilvēkam būt sociālām personām, palīdzot tiem, kam tas ir vajadzīgs.
Sociālo darbu (palīdzību)attīstīja Kristietība.
1601. g. tika ieviests Elizabetes nabadzības likums. Šis likums kļuva par galveno kodifikāciju (kādas valsts likumu sistematizēšanu un apvienošana vienotā, saskaņotā sistēmā), kad bija darīšanas ar nabadzīgajiem un nespējīgajiem cilvēkiem, vairāk kā 200 gadu garumā. Tas kļuva arī par pamatu darbā ar nabadzīgajiem cilvēkiem arī koloniālajā Amerikā. Nabadzības likums iekļāva nabadzīgo pabalstu administrēšanu vietējā līmenī, nodokļus, kas bija jāmaksā katram apgabalam, lai nodrošinātu sava apgabala nabadzīgos, ieviesa mācību programmas nabadzīgajiem bērniem, izveidoja nespējnieku patversmes, kur bija jāstrādā par uzturu, un sodīšanas iespējas veseliem nabadzīgajiem cilvēkiem, kuri nestrādāja. Ik gadu ap Lieldienām grāfistes miertiesnešiem vajadzēja katrā draudzē iecelt nabagu pāraugu. Pāraugu uzdevums bija rūpēties par trūcīgu nespējnieku apgādi un darbspējīgu trūkumcietēju nodrošināšanu.
Līdzīgi sociālā palīdzība attīstījās citās zemēs, kur sākot ar 16 gadsimtu, īpaši likumdošanas akti par nabadzību, formulēja sociālās palīdzības principus. Tā, piemēram, arī Dānijas 1538. un 1537. gada likumi trūcīgos iedalīja: cienīgajos (tie, kuri nevar strādāt, tie bija invalīdi, atraitnes, veci cilvēki utt., par šiem iestādes gādāja) un necienīgajos (tie, kuri negrib strādāt, pret tiem tika ieviestas stingras darba klaušas, ko vajadzēja pildīt speciālās labošanas iestādēs vai pat cietumos, kuros bija iekārtotas darbnīcas). (Kopētais materiāls)
1601. gadu min kā sociālās palīdzības sistēmas aizsākumu un daļēji arī kā sociālā darba aizsākumu Eiropā un ASV. 1601.g. Anglijā tika pieņemts Nabadzīgo likums (Poor Law), kas noteica, ka draudzēm ir jārūpējas, lai to nabadzīgie locekļi saņemtu pabalstus. Likums noteica, ka pabalstus drīkst izsniegt tikai tad, ja nekāda cita palīdzība nav pieejama. Varētu teikt, ka 1601. gada likums aizsāka sociālo problēmu organizētu risināšanu, izmantojot dažādus pabalstus, pensijas, materiālo palīdzību. [šis likums ietekmēja arī sociālā darba attīstību ASV, kura pārņēma šī likuma vadlīnijas. Tieši ASV Nabadzīgo likumā ietvertā ideoloģija, ka nabadzība un pabalsta saņemšana ir liels pazemojums tā saņēmējam, saglabājās līdz 20. gs. 30 – tiem gadiem.]
Krievijā līdz 17. gs. beigām ubagošana bija vesela iedzīvotāju slāņa dzīvesveids. 1692. gadā imperators Pēteris I pieņēma likumu, kas aizliedza klaiņošanu un ubagošanu, kā arī paredzēja stingrus sodus (mūža katorgu) par atkārtotu pieķeršanu klaiņošanā.
18. gs. blakus pabalstiem parādījās otra organizētas palīdzības sniegšanas forma – dažādas institūcijas. Krievijā, Anglijā, citur Eiropā, tāpat arī daudzos Amerikas štatos, tika atvērtas nabagmājas jeb „darba mājas”. Šajās patversmēs ievietoja gan bērnus, gan sirmgalvjus, gan hroniski slimos, gan psihiski slimos, gan nabadzībā nonākušas sievietes un vīriešus. Šīs iestādes lielākoties atgādināja cietumus, kuru skaits šajā laikā strauji pieauga.
Vācijā 19. gs. beigās tika likti pamati sociālās drošības sistēmai. 1883. gadā pirmo reizi tika ieviests strādājošo apdrošināšana slimību gadījumos. (Sociālā darba pamati;11..)
1869. g. Londonā tiek nodibināta pirmā Labdarības organizācijas sabiedrība.
1877. g. Nodibina pirmo Amerikas Labdarības organizācijas sabiedrību Bufalo, Ņujorkā. Te deva padomus, nevis naudu.
1877. g. Izveidojas Labdarības organizāciju apvienības kustība (LOK), Bufalo, Ņujorkā. LOK kustības ideoloģija galvenokārt balstījās uz darvinisma ideju pielietojumu sociālajā teorijā. Uzsvaru liekot uz indivīda problēmām, nevis vidi, kurā viņš dzīvo. Viena no galvenajām personām šajā LOK profesionālajā kustībā bija Mērija Ričmonda. LOK – darbs ar indivīdu.
1883. g. Vācijā Oto von Bismarks ievieš nacionālo veselības apdrošināšanas sistēmu, neilgi pēc tam nelaimes gadījumu apdrošināšanu, vecuma un invaliditātes apdrošināšanu. Šī sistēma kļuva par modeli sociālās nodrošināšanas programmā daudzās citās nācijās, izņemot Lielbritāniju un ASV.
1886.g. tika nodibināta „Apmetnes mājas” kustība. Viena no galvenajām personām bija Džeina Adamsa. Šī kustība pretēji LOK kustībai, par galveno uzskatīja ģimeņu, ar kurām tā strādāja, adekvātu funkcionēšanu. Daudzi no viņu klientiem imigranti, kuru problēmas bija saistītas ar iekļaušanos jaunā, nezināmā kultūrā. Tāpēc „apmetnes māju” klienti tika uzlūkoti kā normālas, spējīgas strādnieku šķiras ģimenes. Ja ģimene netika galā ar savām problēmām, tika pieņemts, ka vaina ir sabiedrībā nevis indivīdā. Korekcijas tika paredzētas ne tik daudz individuālajā līmenī, bet sabiedrības līmenī. „Apmetnes mājas” kustība noveda pie grupu darba un kopienas organizēšanas prakses sociālajā darba profesijā.
1889. g. Čikāgā Džeina Adamsa un Elena Geita Stāra atver Kopienas māju (Hull House), kas kļūst viena no ietekmīgajām sociālās apmešanās mājām ASV.
1898. g. Tiek nodibināta pirmā skola sociālajiem darbiniekiem. Ņujorkas filantropijas skola...
1945. g. Otrā pasaules kara beigas. 24. oktobrī nodibina Apvienoto Nāciju Organizāciju ar daudzām aģentūrām, lai tiktu galā ar pasaules sociālās labklājības problēmām, ieskaitot ANO bērnu fondu (UNICEF), Pasaules Veselības organizāciju, ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizāciju (UNESCO) un ANO Augsto komisiju bēgļiem.
1958. g. G. Publicē grāmatu „Sociālā darba prakses kopīgā bāze”. Tā vietā, lai nodalītu 3 atsevišķas jomas (grupa, sabiedrība, indivīds) sociālajā darbā, īpaši sāka uzsvērt kopīgo praksē. (Kopētie lekciju materiāli par vēsturi)
1967. g. Ruta Smoleja uzraksta grāmatu „Teorija sociālā darba praksei”, kurā viņa mēģina „izstrādāt noteiktus principus, kurus sociālie darbinieki varētu izmantot attiecību procesos, kas virzīts uz definētu sociālo mērķi”.
1973. g. Izdota sociālā darba prakses grāmata „Sociālā darba prakse: modelis un metodes”, kuras autori ir Alans Pinkus un Anne Minahana. Šajā grāmatā ir tradicionālie termini („atsevišķa gadījuma” darbinieks, grupas darbinieks utt.).
1955. g. Izveidojas NASW (Nacionālā sociālo darbinieku asociācija). Tā ir lielākā apvienība. Šī organizācija darbojas ASV, tai ir filiāles citās valstīs (apm. 155000 darbinieku). Tajā ir 4 profesijas: 1) psiholoģijas konsultanti; 2) psihoterapeiti; 3) sociālie darbinieki; 4) medicīnas darbinieki. NASW ir 55 biroji, galvenais Vašingtonā. NASW ir organizācija, kas sekmē, attīsta un aizsargā sociālā darba praksi un sociālos darbiniekus. NASW meklē iespējas palielināt indivīda, ģimenes un sabiedrības labklājības efektivitāti ar savu darbu un advokatūras palīdzību NASW nosaka, kas ir sociālie darbinieki – „tie ir apmācīti profesionāļi, kuriem ir bakalaura, maģistra vai doktora grāds sociālā darbā. Viņu prakse ir dažādās vidēs, ieskaitot ģimeņu pakalpojumu aģentūras, sabiedrības garīgās veselības centrus, slimnīcas, aprūpes mājas, cietumus u.c. Uz sociālo darbinieku attiecas dažādas problēmas, piem., atkarība, ģimenes konflikti, veselības problēmas, invaliditāte, garīgās slimības, nabadzība, vardarbība. Sociālais darbinieks strādā tieši ar indivīdiem, ģimenēm un arī sabiedriskajā politikā, administrācijā, pētniecībā.”
Vēl ir SDIF (Sociālo darbinieku internacionālā federācija), kas nosaka sociālo darbinieku starptautiskos principus un ētikas normas. (Iepriekšējo gadu eks. Biļešu atbildes).
Sociālā darba vēsture Latvijā (kop materiāls).
…
