56. Birokrātijas kontroles iespējas un trūkumi.
Liels uzsvars tiek likts uz auditiem (pārbaudēm). Ir iekšējie & ārējie auditi. Kontroles veidi: (1) formālie /politiskā vadība no ministra puses; ministru padomdevēji & valsts sekretāri; likumdevēju uzraudzība; ombutsmens- profesionālis & darbojas kā sociālās spriedzes mazinātājs, palīdz strādās ar tautu; valsts kontrole/; (2) neformālie: a) iekšējie- profesionālās vajadzības; dubultnieku grupu spiediens, konkurence, iekšējais audits; sirdsapziņa, profesionālā ētika; b) ārējie- masu informācijas līdzekļi (no vienas puses kontroles mehānisms, no otras puses raksta tikai negatīvo); sabiedriskā doma & interešu grupas. Ierēdņi tomēr nav bezpersoniski & nevar tik ļoti izkontrolēt.
57. Anarhisms par valsti.
Anarhisms ir pasaules uzskats, kurā augstākā vērtība ir saprātīga indivīda mērķis. Anarhista politiskais mērķis ir izveidot sabiedrību, kurā brīvi un vienlīdzīgi indivīdi savstarpēji sadarbotos. Anarhisms idejas kā pirmais mūsdienu filozofijas izpratnē ir paudis Viljams Gudvins. Radikāls liberālis, kurš apšaubīja valsts lomu indivīda dzīvē. Savos darbos viņš pauda pilsoniskās sabiedrības nepieciešamību, taisnīguma ideāls un tiesības uz paštiesu. „Katrai valstij ir nepieciešam sabiedrība, bet pat vislabākā valsts ir tikai nepieciešamais ļaunums.” Anarhisma jēdzienu ievieš P. Ž. Prudons „Politika ir zinātne par brīvību, cilvēka kundzība pār citu cilvēku, lai vai kādos vārdos mēs to sauktu ir apspiešana, sabiedrības aukstākā pilnība ir atrodama kārībā un anarhijā.” Viņš iestājās par brīvību, taisnīgumu un vienlīdzību, paužot viedokli, ka privātīpašums ir zagta manta. Īpaša loma anarhisma attīstībā bija arī M. Štirneram, kurš iestājās par humānismu. Viņš iebilda pret cilvēka pakļaušanos neloģiskiem sociāliem ierobežojumiem, kurus nosaka valsts, tiesības, reliģija, laulība. Īpašums pats par sevi nav nekā svēts vai nozīmīgs, jo šo nozīmi piešķir cilvēks.
58. Valsts varas leģitimācija, demokrātiskās valstīs.
Vēlēšanās aģitējas vairākas partijas un katrs vēlētājs var balsot par sev tīkamāko partiju, tās koncepciju & ideāliem, tādējādi realizējot savu pakļautību sev tīkamākai valsts varai. Valsts varas institūcijās darbojas vairākas partijas, kurām ir pilnīgi atšķirīgi uzskati, projekti & mērķi, tomēr vislielākā ietekme ir tieši tai partijai, kas ir uzvarējusi vēlēšanās. Varas atzīšana ir katras personas izvēle. Valsts tik būtiski neiejaucas sabiedriskajā dzīvē, kā tas mēdz notikt pie totalitāras varas. Visas intereses dara tautas vārdā, ļauj pašiem darboties. valsts sekmē pilsoniskās sabiebrības nodrošināšanu. -mūsdienu D netiek apspiests mazākums, netiek uzspiesta vairākuma vara mazākumam. Valsts meklē konsensus risinājumus Valsts uz tautu, sabiedrību neskatās kā uz monolītu, bet kā uz interešu grupu kopu, valsts cenšanās apmierināt visu sociālo grupu intereses: apdraudētas sabiedrības vērtības ,kas vieno visus valsts piederīgos, grūtāk savā starpā nomierināt, ir vairāk lietas, kas var šķelt.
59. Revolūcija un nevardarbīgā pretošanās valstī. Revolūcija ir organizēta sacelšanās ar tiesisku mērķi. Tā ir viena no attīstības procesa pusēm kurai raksturīgs daļējs attīstības konsekvences un nepārtrauktības pārrāvums. Pats galvenais revolūcijas mērķis ir radīt jaunas tiesības pastāvošo vietā. Revolūcijas tiesiskais pamats ir tiesības uz dabiskajām tiesībām. Revolūcija ir ļoti strauja politisko režīmu nomaiņa, kas parasti norisinās salīdzinoši īsā laika posmā. Tās rezultātā notiek fundamentālas izmaiņas sociālajās vērtībās, politiskajā struktūrā & institūcijās. Mainās arī aktīvie politiskie darbinieki. Nevardarbīgā pretošanās ir ar tiesiskiem līdzekļiem sasniegts politiskais apvērsums. Kā svarīgi nevardarbīgās pretošanās nosacījumi tiek akcentēti vienota tautas rīcība, pasaules sabiedriskās domas un valdību atbalsta iegūšana un arī savlaicīga gatavošanās & organizēšanās šim brīdim. Netiek izmantoti militārie ieroči, bet gan psiholoģiskie, sociālie, ekonomiskie & politiskie ieroči. Daudz mazāk upuru nekā revolūcijā.
60. Valsts varas leģitimācija, totalitārā valstī. Katrā pārvaldīšanas līmenī vara ir koncentrēta vienā centrā. Pie valsts varas ir tikai viena partija, kura nosaka visas sabiedrības dzīvi, parasti vēlēšanās arī piedalās tikai šī viena partija. Visi valsts iedzīvotāji vienkārši ir spiesti atzīt totalitārās valsts varu ar visām tās sekām, jo šīs varas neatzīšana vai nepakļaušanās tai var radīt problēmas pārējā sabiedriskajā, sociālajā & garīgajā dzīvē.
…
