Politoloģija – zināšanu kopums par politiku., kas veido speciālo zinātņu un zinātnisko disciplīnu sistēmu, kura pēta politiskās parādības un procesus. Politikas dziļākā jēga- pasargāt sabiedrību no spontāna pašsairuma (entropijas), t. i., jāsaglabājas ir pašai sabiedrībai.
Objekts- sabiedrība- valsts. Politologi pēta kā valsts ietekmē sabiedrību. Sociologi pēta kā sabiedrība ietekmē valsti. Politologi pēta taisnīguma problēmu.
Priekšmets- politika, politiskās attiecības, politiskie procesi.
Konceptuālās prasmes ir visvairāk nepieciešamas valsts vīriem.
1.Politoloģijas tradicionālie un jaunie pētīšanas virzieni, to raksturojums.
Pētniecības jomas – kā nonākt pie varas? Kā noturēt varu? Politika ir tiekšanās pēc līdzdalības varā. Varas stabilitāte. Vara balstīta uz autoritāti , balstīta uz piespiedlīdzekļu izmantošanu. Vara balstīta uz autoritāti.3. Politoloģijas jaunās pētniecības metodes, to raksturojums.
Izmaiņas politoloģijas pētniecības metodēs-
1. sāka izmantot citu zinātņu pakalpojumus.
Konkrētie socioloģiskie pētījumi
Sociālā psiholoģija- lai interpretētu norises
Hermeneitika- zinātne par signālu rašanos, attīstību , interpretēšanu.
Signāli – valsts vīru runas, partiju programmas utt. Izmantojot hermeneitiku , tekstu nevar atraut no konteksta ( kad? Kur? Kādā sakarībā? ).
2. Izmanto matemātiskās metodes
Matemātiskā modelēšana – ar matemātisko formulu palīdzību izstrādā procesu:
1)sociālā prognozēšana
politiskā prognozēšana.
Ārpolitikā – subjekts vienā valstī, subjekts otrā valstī un objekts ir attiecības starp valstīm.
Iekšpolitikā- ekonomiskā, sociālā, nacionālā politika utt.
Politikas virsuzdevums – nodrošināt optimālu sabiedrības atražošanu.
Politikas subjekti – atsevišķi indivīdi, sociālas grupas, valstis, starptautiskas organizācijas, transnacionālas korporācijas. Politikas subjekts būs vienīgi cilvēks, kas pārstāv, jo tikai cilvēks var būt politikas subjekts.
Politikas objekti- sabiedrība (attiecīgo līmeņu sabiedrība).
Subjektīvās robežas - atkarīgas no subjekta ( spējas, motivācija, zināšanas, prasmes utt.).
Objektīvās robežas- atkarīgas no ārējiem apstākļiem ( politiskā režīma). Objektīvās robežas var mainīties.
5. Politikas efektivitātes noteikšanas pieejas. Politikas līdzekļi , to raksturojums un pielietošanas iespējas.
1.Pragmātiskā pieeja – salīdzina iegūtos rezultātus ar mērķiem. Ja sakrīt, tad ir efektīva.
2.Vēsturiski filozofiskā pieeja – kā kritērijs tiek izvēlēts sabiedrības progress.
Līdzekļi – likumīgie, nelikumīgie, specifiskie. Likumīgie – atļauti valsts likumdošanā. Nelikumīgie (pretlikumīgie) – attiecīgās valsts likumdošanā aizliegti. Likumīgos līdzekļus lieto visi sabiedrības locekļi, tomēr politikas subjektiem ir visai atšķirīgas fiziskās, intelektuālās, ekonomiskās un sociālā statusa iespējas izmantot tādu vai citādu politiskās rīcības veidu, vienu vai otru ar likumu atļautu politikas instrumentu. Nelikumīgos līdzekļus visbiežāk lieto pastāvošajai politiskajai varai naidīgie spēki. Valsts aparāta darbinieki un masu informācijas līdzekļi viņus respektē mazāk nekā pie varas esošo sociālo slāņu pārstāvjus. Specifiskie – līdzekļi, kas nav atrunāti likumdošanā.…
