18. gadsimtā radās pirmā teorija par ekonomiku, kā zinātni, kuras nosaukums tika aizgūts no grieķu valodas. Kā pirmais ekonomikas pamatlicējs tiek uzskatīts Aristotelis, taču vēl tad ekonomika neiegūst zinātnes nozīmi. A.Monkretjēns bija pirmais termina „politiskā ekonomija” termina autors, kurš 1615. gadā publicēja darbu „Politiskās ekonomijas traktāts”. Vēlāk A.Monkretjēns izstudēja sengrieķu filozofu darbus un terminu „oikonomia” papildināja ar vārdu „politeja”, kas kopā nozīmē „politiskā ekonomija.” Taču 19.gadsimtā šis termins tika nomainīts pret „ekonomikas teorija.” Lielākoties katram ekonomikas zinātniekam ir savs formulējums par ekonomikas teoriju, un katrs to definē savādāk.
Ekonomikas teorija kā zinātne pēta to, kādā veidā sabiedrība nodrošina efektīvu ierobežoto resursu izmantošanu, lai maksimāli apmierinātu cilvēku vajadzības. Pētot ekonomikas teorijas sīkās, mēs pamanām, ka visu teoriju centrā ir cilvēks un viņa rīcība, centieni apmierināt savas vajadzības.
Mikroekonomika – tā pēta individuālās saimniecības vienības rīcību. Piemēram, tā ir firma, vai atsevišķa nozare, pakalpojuma cena un tml.
Makroekonomika – pēta cēloņsakarības tautsaimniecības līmenī. Piemēram, kopprodukts, nacionālais ienākums, nodarbinātība tautsaimniecībā un tml. …