„Neatkarīgi no tā, vai tas kādam patīk vai ne, mūsdienu politikas problēmas ir tīri ekonomiskas dabas un tās nevar izprast bez ekonomiskās teorijas zināšanām. Tikai cilvēks, kas orientējas ekonomikas teorijas jautājumos, spējīgs izstrādāt neatkarīgus uzskatus par izskatāmām problēmām.” (XX gs. Ekonomists Ludvigs fon Mizess.)
Jēdziens „ekonomikas teorija” radās 19. gadsimta otrajā pusē, kad to pirmo reizi, savā nepabeigtajā darbā „ Ekonomikas principi”, lietoja angļu ekonomists V. S. Dževonss (1835. – 1882.)
Ekonomikas teorija kā zinātne pēta to, kādā veidā sabiedrība nodrošina efektīvu ierobežoto resursu izmantošanu, lai maksimāli apmierinātu iedzīvotāju vajadzības. Tās centrā ir cilvēks un viņa rīcība, lai pēc iespējas labāk apmierinātu savas vajadzības ņemot vērā ierobežotos resursus. Tas kāda būs šī rīcība ir atkarīgs arī no īpašuma formas, darba algas lieluma un citiem faktoriem. Neviens nespēj pateikt pēdējo – galējo vārdu, jo ekonomikas teorija nemitīgi attīstās un tiek pilnveidota, tā nedod konkrētu atbildi par to, kā tieši, kādā noteiktā situācijā, būtu jārīkojas, to tuvāk paskaidro citas zinātnes. Ekonomikas teorija atkarībā no tā, kā to izmanto iedalās divos līmeņos: mikroekonomikā un makroekonomikā. Pirmais pēta individuālās saimniecības, piemēram, firmas, mājsaimniecības, konkrētu preču un pakalpojumu cenas, ieņemumus, izdevumus, bet otrais pēta dažādas sakarības valsts saimniecības līmenī, piemēram, kopproduktu, nodarbinātību, kopējo cenu līmeni, inflāciju, bezdarbu. Lai arī šos abus līmeņus izdala atsevišķi, tie tomēr ir cieši saistīti, jo makroekonomiskie procesi aizsākas mikroekonomikā. Inflācija ir tipiska makroekonomikas parādība, taču cenu palielināšanās vispirms skar noteiktu preci mikrolīmenī.…
