Tā kā katrs cilvēks specializējas savā nozarē arī valstis piekopj šādu tehniku, jo nav neviena cilvēka kas būtu kompetents un gudrs visās nozarēs. Tieši tā ir arī ar valstīm. Katrai valstij ir savs ģeogrāfiskais novietojums un klimatiskie apstākļi, kas ļauj vairāk attīstīt konkrētās nozares un būt labākajam šajā specialitātē. Atšķirības ir arī iedzīvotāju skaita ziņā un resursu pieejamībā, tieši tādēļ notiek valstu tirgošanās. Šī tirdzniecība ļauj valstīm specializēties tādā ražošanā, ko tā veic vislabāk.
Lielākā daļa valstu importē tādas preces, kuras pašas nespēj saražot, tā ir visvecākā starptautiskā tirdzniecības forma. Šī tirdzniecība ar valstīm cilvēkam ļauj iegūt plašāku preču klāstu nekā tā spēj saražot.
Konkrēta specializācija ražošanā nozīmē lielāku izlaidi un mazākas izmaksas. Preces tiek ražotas lielākā daudzumā un ar mazākām izmaksām. Lielākā tirdzniecība notiek starp valstīm, kuras savām vajadzībām spēj saražot preces, ko tās importē. Tas izskaidrojams ar to, ka cita valsts šīs lietas ražo labāk nekā importētājvalsts. Starptautiskā tirdzniecība paver iespējas valstīm specializēties savā ražošanas nozarē, tādejādi ražojot vairāk par zemākām izmaksām un eksportējot preces uz citām valstīm, kur šī ražotne nav tik spēcīgi attīstīta. Tā dod iespēju savā īpašumā iegūt vairāk preču nekā tā spēj saražot savām vajadzībām. Labs piemērs ir no padomju laikiem, kad Latvijā centās ieviest kukurūzas plantācijas, bet Latvijā kukurūzas audzēšanai nav paredzēti klimatiskie apstākļi. Augt jau tā kukurūza augtu, taču, ekonomiski tas bija neizdevīgi, tādēļ Latvija specializējās citā ražošanā. Ideja šeit tāda, ka katra valsts spēj ražot, taču vai tas ir ekonomiski izdevīgi, tādēļ ir šī starptautiskā tirdzniecība starp valstīm.