Pasaules tirdzniecība lielākoties pastāv starp valstīm, kuras savām vajadzībām spējīgas saražot daudz preču, ko tās importē. Vienas valstis konkrētas preces ražo labāk nekā citas, kā arī ražo kādas tādas preces, kuras cita valsts nespēj saražot vai izaudzēt. Tā būtībā ir darbu dalīšana, bet to var saukt arī par specializāciju.
Specializācija palielina kopējo pasaules preču izlaidi. Tās tiek saražotas vairāk un tām ir mazākas izmaksas.
Starptautiskā tirdzniecība dod iespēju iegūt vairāk un dažādākas preces, nekā ražojot tikai viena veida preces vai ražojot preces plašā klāstā bet nelielā daudzumā - tikai savām vajadzībām.
Starptautiskajā tirdzniecībā pastāv arī mīnusi: pārlieku liela specializācija; zema mobilitāte un citas problēmas.
Lielākā daļa valstu ir noteikusi ierobežojumus ārzemju tirdzniecībai. Tie tiek ieviesti savas valsts ražošanas aizsardzībai. Ārzemju tirdzniecības jeb importa ierobežošanas metodes ir:
1.Ievedmuita jeb nodokļi, kurus uzliek importam, tie aizsargā iekšzemes ražotājus, palielinot ārzemju preču cenas vietējā tirgū, kā arī dod ienākumus valdībai;
2.Subsīdijas jeb tarifi paaugstina ārzemju preču cenas vietējā tirgū, bez tam subsidējot savus ražotājus, valdība var samazināt savas valsts uzņēmumu ražoto preču cenas, tātad subsīdijas palīdz aizsargāt iekšzemes ražotājus no ārzemju konkurences.…