Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās samērā nesen – tikai 18. gs. Termins ekonomika aizgūts no grieķu vārda oikonomika, kas savukārt sastāv no diviem vārdiem: oikos – māja, mājsaimniecība un nomos –likums. Viens no pirmajiem, kurš raksta par mājas līdzekļu pārvaldīšanu ir sengrieķu rakstnieks un vēsturnieks Ksenofonts. Tomēr par pirmo ekonomistu tiek uzskatīts sengrieķu filozofs un zinātnieks Aristotelis, kurš jau analizēja galvenās tā laika ekonomiskās parādības. Tomēr tad mēs vēl nevaram runāt par ekonomiku kā par zinātni. Zinātnes līmeni ekonomika pacēlās tikai līdz ar kapitālisma uzplaukumu, kad A. Monkretjēns ieviesa tādu terminu kā politiskā ekonomija (politeja sengrieķu v.- sabiedriskā iekārta), kas tad arī izveidojās kā ekonomijas teorijas zinātne, t.i., zinātne par sabiedriskās iekārtas saimnieciskās darbības likumiem. Šīs zinātnes rašanās oficiāli tiek datēta ar 1776. gadu, kad angļu ekonomists Ādams Smits publicēja savu pētījumu „Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem”. Tomēr jau 19. gs. otrajā pusē šis termins kā ekonomikas teorijas nosaukums tiek nomainīts ar apzīmējumu ekonomikas teorija, kuru pirmo reizi lieto angļu ekonomists V. S. Dževonss. Savukārt A. Maršals bija tas, kurš pierādīja, ka atšķirībā no politiskās ekonomijas, kas ir šķiriska zinātne, economics uzdevums ir pētīt saimnieciskos procesus visās ekonomiskajās sistēmās, atmetot šķirisko pieeju atsevišķu jautājumu skaidrošanā.1
Ekonomistu teorētiķu uzdevums mūsdienās ir izpētīt cilvēku rīcību divos saimniekošanas veidos: mikroekonomikas un makroekonomikas līmeņos. Mikroekonomika pēta individuālas saimnieciskas vienības rīcību ( atsevišķas firmas, mājsaimniecības). Tā pēta individuālā tirgus darbību – kā veidojas konkrētas cenas, pārdevēju ieņēmumus un izdevumus u.tml. …
