Vēsture
Ekonomika ir sabiedriska zinātne, tās pamatā ir cilvēks. Pirmais zinātniski ekonomikas attīstību pamatoja Ādams Smits 18.gs. un viņa filozofiskās ievirzes ir aktuālas arī šodien:
Ekonomikas pamatā ir privātīpašums, uzņēmējs;
Īpašnieks strādā savtīgos nolūkos, gūst peļņu un dod labumu sabiedrībai → darba vietas, produktus, nodokļus. Visas šīs trīs lietas ir savstarpēji saistītas.
Konkurence ir spēks, kas virza uzņēmēju attīstīties. Monopols sev līdzi nes augstas cenas un zemu kvalitāti
Ekonomika → grieķu val. mājsaimniecības likums. Mājsaimniecība ir jebkurš indivīds, ģimene. Mēs katrs atsevišķi esam ekonomikas veidotāji.
Ekonomika – zinātne par ierobežotu resursu efektīvas izmantošanas alternatīvām iespējām.
Ekonomika iedalās divos virzienos → mikroekonomika – apskata uzņēmuma iekšējo vidi: darbaspēks, tehnoloģijas, finanses, mārketings;
→ makroekonomika – tautsaimniecība. Tā apskata ekonomisko attīstību valsts līmenī.
Visi uzņēmumi kopā veido tautsaimniecisko attīstību.
Zeme ir prece, kuru pērk un pārdod, bet vienīgā prece, kuru nevar saražot vairāk.
Ūdeni arī izmanto uzņēmējdarbībā. Par ūdeni jāmaksā un maksāšanas tarifi uzņēmēju ierobežo.
Ja gaisu izmanto ražošanā, tad par gaisu arī jāmaksā.
Uzņēmējspēja – spēja prognozēt tirgu (kur un ar ko varēs nopelnīt). Uzņēmējspēja ir arī spēja riskēt. Uzņēmējs riskē ar savu labklājību, jo viņš nodala daļu kapitāla (sava) uzņēmējdarbības veikšanai.
Darba priekšmets – viss, no kā tiek veidots gatavais produkts (izejvielas, produkti).
Darba līdzeklis – viss, ar kā palīdzību un kur tiek veidots gatavais produkts (ēkas, mašīnas, tehnoloģiskās iekārtas).
Nauda ir ar visaugstāko likviditāti, to ātri var apmainīt pret precēm. Nekustamajam īpašumam ir viszemākā likviditāte, jo vajag laiku, lai to pārdotu.
Maiņas veidi:
Prece → nauda
Prece → prece (barters – iespējams tikai tad, ja abas preces līdzvērtīgas)
Nauda → nauda…
