Krievija bija galvenokārt lauksaimnieciska zeme, divas trešdaļas iedzīvotāju bija zemnieki. To vairumam dzīve bija drūma un bezcerīga. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861.g. zeme tika pārdota ciema komūnai. Zemnieki komūnā turpināja maksāt valdībai nodevas par zemi, bet pati komūna bija zemes faktiskais īpašnieks.
Lauksaimnieciskā darba organizācija un zemnieku nabadzība parādīja, ka darba paņēmieni ir atpalikuši un ražošana – neattīstīta, tādēļ 20.g. pirmajos gados valdīja vispārējs trūkums.
Stagnācija lauksaimniecībā bija krasā pretstatā lielajai rosībai rūpniecībā, kas galvenokārt bija Sergeja Vites nopelns. Viņa enerģiskajā vadībā 1891.g. sākās Transsibīrijas dzelzceļa līnijas būvniecība, kas tika pabeigta pēc desmit gadiem. Vite veicināja smagās rūpniecības attīstību – dzelzs, ogļu un naftas rūpniecību, kuģu būvi, ķīmisko rūpniecību, metālapstrādi. Krievijas valdība arī ieguldīja līdzekļus, izmantojot šim nolūkam ārzemju aizņēmumus un nodokļos ievākto naudu.
Krievijas rūpniecība, lai arī tālu atpalika no vadošo Rietumu valstu rūpniecības, piedzīvoja lielu uzplaukumu. Šis uzplaukums bija arī pamatā tam, ka izauga pilsētas strādnieku šķira.
1898.g. Minskā tika oficiāli dibināta sociāldemokrātiskā partija un drīz vien par tās līderi kļuva Vladimirs Uļjanovs ar segvārdu Ļeņins.
1918.g. sākās pilsoņu karš starp komunistiem, kurus sauca par “sarkanajiem”, un viņu pretiniekiem “baltajiem”. “Baltos” atbalstīja Rietumu valstis, jo tās bija noskaņotas pret komunismu, tāpēc “balto” pusē tika organizēta armija, kas bija labi apgādāta. Ļeņina valdība bija apdraudēta pavisam nopietni, tomēr draudi izsīka. Vairākas sacelšanās “balto” armijas aizmugurē piespieda to atkāpties, un to armija tika sakauta. Līdz 1920.g. beigām karš patiesībā bija beidzies. Komunisti bija uzvarējuši, jo tiem bija priekšrocība izmantot iekšējās sakaru līnijas un “sarkanie” tika prasmīgi organizēti un vadīti. “Baltie” bija sašķelti ļoti daudzos grupējumos, kā arī Rietumi palīdzību sniedza pavisam negribīgi un drīz to izbeidza. Tas noskaņoja krievu nacionālistus par labu komunismam.
Ļeņina politika bija pāreja no kapitālistiskās saimniecības uz sociālistisko. 1918.g. visi uzņēmumi tika nacionalizēti, sākās pārtikas rekvizīcija zemniekiem. Tika aizliegta privātā tirdzniecība, un valsts kārtoja visas darba attiecības. …
