Ekonomisti vēl līdz šim nav īsti izstrādājuši pieņēmumus, kas raksturotu inflācijas cēloņus. Vieni uzskata, ka cenas ceļas dēļ pārmērīgā pieprasījumi, bet citi uzskata, ka cenas pieaug, palielinoties izmaksām. Mūsdienās uzskata, ka inflācija parādās tad, kad naudas piedāvājumam atļauj pieaugt ātrāk nekā salīdzinot ar kopējo preču izlaidi.
Pieprasījuma izraisītās inflācijas cēloņi ir cenas pieaugums uz kopējās preču un pakalpojumu pieprasījuma, kas pārsniedz kopējo piedāvājumu, pastāvot esošajām cenām. Ja tautsaimniecība ir pilnīgi nodarbināta, būs diez gan sarežģīti palielināt piedāvājumu, ja pieaugs pieprasījums. Savukārt, ja nenodarbinātā darbaspēka un kapitāla daudzums ir liels, tad pieprasījuma pieaugums būtiski neietekmēs cenu. Lielāko apjomu preču un pakalpojumu var saražot, ja darbā tiks iesaistīti nenodarbinātie resursi.
Izmaksu izraisītās inflācijas cēloņi ir materiālu, darbaspēka un kapitāla cenas pieaugums, ja ekonomikā nav vērojams pārmērīgs pieprasījums. Izmaksas un cenas var palielināties, pieaugot netiešiem nodokļiem- pievienotās vērtības nodoklis, kā arī pieaugot importa cenām.
Pie inflācijas sekām var minēt strādājošo pieprasījums pēc lielākām algām, jo pastāvot inflācijai, cilvēki sagaida arī turpmāku cenu pieaugumu. Arī firmas vēlēsies savai produkcijai palielināt cenas, lai segtu paredzamo izmaksu pieaugumu. Abas šīs darbības vien paātrina inflācijas tempu. No inflācijas pieauguma tikai valdība gūst labumu, jo valsts kā lielākais aizņēmējs parādu atmaksās ar naudu, kurai ir mazāka vērtība nekā pirms laika, kad aizņēmās naudu. …
