1.Ekoloģisko tiesību jēdziens un avoti
Ekoloģija – zinātne par organismu un vides attiecībām. Tās galvenais uzdevums ir izstrādāt teorētisko bāzi pasākumu sistēmai, kas līdzsvarotu pieaugošās cilvēka prasības un planētas potenciālās iespējas tās apmierināt.
Ekoloģiskās tiesības ir būtiski saistītas ar cilvēka izpratni par apkārtējo dabas vidi un tās lomu viņa dzīvē. Attīstoties cilvēces zināšanām par dabu un tās likumiem, jau 19.gs 60-tajos gados radās ekoloģija kā dabaszinātņu nozare par organismu un vides attiecībām. Ekoloģiju kā terminu ieviesa vācu biologs Ernsts Hekels 1866.gadā. ekoloģijas pirmsākumi meklējami jau sengrieķu un romiešu filozofu darbos (Hipokrata, Aristoteļa u.c.). Pētot augu un dzīvnieku dzīves apstākļus un izplatību uz mūsu planētas, svarīgus secinājumus par dabas vides ietekmi uz dzīvniekiem un augiem 18. un 19.gs izdarīja K.Linnejs (Zviedrija), A.Humbolts (Vācija), Č.Darvins (Lielbritānija) un līdz ar to deva svarīgu ieguldījumu ekoloģijas kā dabaszinātņu nozares izveidošanā. 20.gs sākumā ievērojamus pētījumus veica krievu zinātnieks N.Vernadskis. viņš īpaši akcentēja dabas bagātību saprātīgas izmantošanas nepieciešamību, lai saglabātu kvalitatīvu dabas visi apstākļos, kad pieaug dabas resursu saimnieciskā izmantošana.
20.gs 60.-80.gados strauji pieauga starptautiskā sadarbība un pētījumi visas planētas mērogā, aptverot arī Arktiku un Antarktīdu (angļu zinātnieku pētījumi par ozona slāņa “caurumiem” 20.gs vidū).
Zinātnieki un valsts darbinieki konstatēja, ka vides kvalitātes un dabas daudzveidības saglabāšanai uz Zemes nepieciešama īpaša likumdošana, kas ietver obligātas cilvēka uzvedības normas, ekspluatējot dažādus dabas resursus – zemi un tās derīgos izrakteņus, ūdeņus, mežus, faunu un floru, kā arī atmosfēras gaisu rūpniecībā, transportā, lauksaimniecībā u.c. tautsaimniecības nozarēs. Jau 19.gs otrajā pusē un 20.gs sākumā radās pirmie dabas vides aizsardzības likumi. Sākumā tie bija veltīti unikālu dabas bagātību aizsardzībai (dabas rezervāti un pieminekļi, nacionālie parki), kā arī reto un izzūdošo dzīvnieku sugu aizsardzībai atsevišķās pasaules valstīs. Arī Latvijā jau 1912.g.izveidoja pirmo dabas rezervātu Moricsalā Usmas ezerā. 20.gs 20.-30. gados tika izveidoti Slīteres un Grīņu dabas rezervāti un sastādīts dabas pieminekļu saraksts, pārņemot šos unikālos dabas objektus valsts aizsardzībā un ar likumu aizliedzot vai ierobežojot to saimniecisko izmantošanu.
20.gs vidū sakarā ar straujo rūpniecības un pilsētu attīstību un intensīvo dabas objektu izmantošanu radās nepieciešamība pēc visu svarīgāko dabas objektu, kas veido dabas visi, - zemes, tās dzīļu, ūdeņu, mežu, faunas un floras, kā arī atmosfēras gaisa tiesiskās aizsardzības. Daudz plašāk sāka attīstīties dabas aizsardzības likumdošana visā pasaulē un arī Latvijā. 1959.g.LPSR Augstākajā Padomē tika pieņemts pirmais kompleksais likums republikā par dabas aizsardzību, kas bija vēl visai nepilnīgs, piemēram, neregulēja atmosfēras gaisa aizsardzību. 1968.g. ņemot vērā iegūto pieredzi dabas aizsardzībā, tika pieņemts jauns likums par republikas dabas aizsardzību, kas jau aptvēra visus svarīgākos dabas objektus. Izveidoja arī speciālas valsts pārvaldes iestādes dabas aizsardzības prasību nodrošināšanai, likumu izpildei un kontrolei, kuru darbība diemžēl nebija pietiekami efektīva, jo tajā laikā dabas resursus gan ekspluatēja, gan aizsargāja vienas un tās pašas valsts pārvaldes iestādes (Lauksaimniecības ministrija, Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija utt.).…
