Ekoloģija un vides aizsardzība

Ekoloģija pēta dažādu līmeņu ekoloģiskās sistēmas ar tajās noritošo enerģijas, vielas un info transformācijas procesu.

Sisēmas organizācijas līmeņi
Bioloģiskie komponenti + Ambiotiskie komponenti = Bioloģiskās sistēmas

Ekoloģijas iedalījums:
Vispārējā ekoloģja pēta kopējās ekoloģiskās sistēmas un ek. likumu sakarības
-Antekoloģija (ek. problēmas tiek risinātas organisma līmenī)
-Demekoloģija (populāciju, (vienas sugas īpatņu kopums – aitu bars ganībās) ekoloģija)
-Sinekoloģija (tiek aplūkotas augu un dzīvnieku kopas)
-Globālā ekoloģija (biosfēras ek. 20., 30. g)
Specālā ekoloģija pēta kādas noteiktas ekoloģiskas sitēmas īpatnības.
­-Augu-Cilvēku-Dzīvnieku-Meža-Parka-Jūras-Pilsētas ek.

Sistēmas ir savstarpēja mijiedarbībā saistītu elementu komplekss, kas noteiktās attiecībās uzskatāms par vienotu veselumu.
Ekoloģija pēta dzīvās sistēmas to saistībā ar nedzīvo vidi.
Jo aplūkojamai sistēmai augstāks līmens, jo tā ir sarežģītāka un iegūst jaunas īpašības.
Ekoloģija izstrādā vides aizsardzības teorētiskos pamatus.
vides aizsardzība – dotos ieteikumus realizē praksē.

Īsa ekoloģijas vēsture
Aristotelis – aplūkoti vides apstākļi, kas nepieciešami augu un dzīvnieku eksistencei
Plīnijs Vecākais – 37 grāmatas, “Dabas vēsture”, ziņas par augiem, dzīvniekiem
Ž. Lamans – barības ķēžu izpēte
A. Humbats – mācība par dabszonām
Darvins – evolūcijas problēma un likums
V. Dakučajevs – mācība par dabszonām
A.?Tenslijs - ekosistēmas koncepcija…