Līdz šim šo ētikas paplašinājumu pētījuši vienīgi filosofi, būtībā tas ir ekoloģiskās evolūcijas process. Tā attīstību var aprakstīt tiklab no ekoloģijas, kā arī no filosofijas viedokļa. Ekoloģiskā ziņā ētika ir rīcības brīvības ierobežojums cīņā par eksistenci. Filosofiskā ziņā ētika ir uzvedības maiņa no antisociālas un sociālu. Tās ir vienas un tās pašas parādības divas definīcijas. Šī parādība rodas no savstarpēji atkarīgu indivīdu vai grupu tendences attīstīt sadarbības veidus. Ekologi to dēvē par simbiozi. Politika un ekonomika ir progresīvi simbiozes veidi, kuros visiem vienlīdz brīvā sacensība ir daļēji aizstāta ar ētiska rakstura sadarbības mehānismiem.
Pieaugot sabiedrības blīvumam un darbarīku efektivitātei, sadarbības mehānismi ir kļuvuši komplicētāki. Mastodontu laikos, piemēram, bija vienkāršāk definēt antisociālu nūju un akmeņu pielietojumu, nekā antisociālu ložu un ziņojumu dēļu pielietojumu motoru laikmetā.
Pirmkārt ētika attiecās uz attiecībām indivīdu starpā, Mozaīkas dekalogs ir tās piemērs. Vēlāk to sāka attiecināt arī uz attiecībām starp indivīdu un sabiedrību. Zelta Likumi tiecās integrēt indivīdus sabiedrībā, demokrātija centās integrēt indivīdu sabiedriskajā organizācijā.…
