Polijas dalīšana. 18. gs tā bija aristokrātu republika. Karalim nebija gandrīz nekāda vara. Lēmumus pieņēma Seims, bet tā kā tajā lēmumus varēja pieņemt tikai vienbalsīgi, daudzi izmantoja Veto tiesības, tā bremzējot attīstību. Tā rezultātā Žečpospolita kļuva gan saimnieciski, gan politiski vāja. To izmantoja Eiropas valsts un ikreiz karaļa vēlēšanu laikā gribēja tur izvirzīt savu kandidātu.
1764. gadā Krievija panāca, ka tronī tika iecelts Staņislavs Poņatovskis, kas nebija pietiekami spēcīgs atbalsts Krievijai, tāpēc tā noorganizēja šļahtiču un magnātu sacelšanos pret karali, kā rezultātā tika ievests karaspēks.
Izmantojot valsts nestabilo situāciju Krievija un Prūsija 1769. gadā sāka sarunas par tās sadalīšanu. Tā kā Austrija tāpat kā Krievija cīnījās par Balkānu pussalu, tai arī tika piedāvāta Polijas teritorija.
1772, gada pēc šo 3 valstu noslēgtās vienošanās – Krievija ieguva zemes uz A no daugavas. Prūsija ieguva teritoriju valsts ZR daļā, Bet Austrija D daļā. Tā zaudēja 30% zemes, 35% iedzīvotāju.
Pēc šīs dalīšanas tika veiktas vairākas reformas, valsts tika centralizēta, ierobežota aristokrātu patvaļa, 1791. gadā tika pieņemta konstitūcija, kas atcēla veto tiesības. Ar Krievijas atbalstu Aristokrāti organizēja pretestību reformām, piedāvājot vēlreiz dalīt Poliju – Lietuvu. 1793. gadā tā zaudēja lielāko daļu teritorijas, Krievija piespieda noslēgt vienošanos, kas atļāva, tai vadīt visus iespējamos nākotnes karus, ienākt teritorijā. 1794. gadā sākās sacelšanās, ko vadīja Tedeušs Kostjuško, ko apspieda Krievu – Prūšu karaspēks, to izmantoja kā ieganstu 3. dalīšanai. 1795 gadā Polija – Lietuva beidza pastāvēt. Krievija bija ieguvusi 2/3 teritorijas, tā skaitā visu Livoniju un Lietuvu. …
