Eiropas Ekonomikas un monetāro savienību var iedalīt trīs posmos. Pirmais posms, kas aizsākās 1990.gada jūlijā un ilga līdz 1993.gada 31.decembrim, paredzēja pilnīgi brīvu kapitāla apriti ES (valūtas maiņas kontroles atcelšanu), Eiropas reģionu ekonomisko atšķirību novēršanai piešķirto resursu palielināšanu (struktūrfondi), ekonomisko konverģenci, īstenojot dalībvalstu ekonomikas politiku daudzpusēju uzraudzību.Otrais posms sākās 1994. gada 1. janvārī un tā laikā izveidoja Eiropas Monetāro institūtu (EMI) Frankfurtē, kura sastāvā bija ES dalībvalstu centrālo banku vadītāji. EMI galvenie uzdevumi bija stiprināt centrālo banku sadarbību un monetārās politikas koordināciju; veikt nepieciešamos sagatavošanās darbus Eiropas Centrālo banku sistēmas izveidei, vienotas monetārās politikas īstenošanai un vienotas valūtas radīšanai trešajā posmā. Trešo posmu raksturo eiro dzimšana un tas aizsākās no 1999.gada 1.janvāra. Šajā laikā vienpadsmit valstis ieviesa eiro, kas kļuva par vienotu valūtu Austrijā, Beļģijā, Francijā, Itālijā, Īrijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Portugālē un Somijā, Spānijā un Vācijā. (Grieķija tām pievienojās 2001. gada 1. janvārī). Un no šā brīža eiro ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis visos skaidras un bezskaidras naudas norēķinos eiro zonas valstīs, kurās dzīvo vairāk kā divas trešdaļas no visiem ES iedzīvotājiem.
Šodien eiro ir globālas valūtas statuss un tas arvien vairāk tiek izmantots, lai izsniegtu aizdevumus valstīm un uzņēmumiem. Eiro ir otra visaktīvāk tirgotā valūta valūtas tirgos, to tirgo apmēram 40% dienas darījumu. Tā ir oficiālā valūta 17 no 27 ES dalībvalstīm.
Lai kļūtu par Eiropas monetārās savienības dalībvalsti, valstīm jāizpilda konverģences kritēriji, kas ir sekojoši: valsts inflācijas līmenis nedrīkst pārsniegt vidējo inflācijas līmeni trīs dalībvalstīs, kurās inflācijas līmenis ir viszemākais, par vairāk kā 1,5%; ilgtermiņa procentu likmes nedrīkst vairāk kā par 2% atšķirties no vidējām procentu likmēm trīs dalībvalstīs, kurās procentu likmes ir viszemākās; valdības budžeta deficīts nedrīkst būt zemāks par 3% no IKP; valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP; pēdējo divu gadu laikā valūtas kursa svārstības nedrīkst pārsniegt noteikto robežu.
…
