Aplūkojot Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības tiesību avotus, nepieciešams nodalīt primāros tiesību avotus un sekundāros tiesību avotus. Primārie tiesību avoti ir dibināšanas līgumi, Kopienas paražu tiesības un vispārējie tiesību principi. Sekundārās tiesības ir Kopienas starptautiskie līgumi; tiesību akti EK 249. panta izpratnē – regulas, direktīvas, lēmumi; paražu tiesību sekundāro tiesību daļa un vispārējie tiesību principi sekundāro tiesību līmenī. Lielāka nozīme primārajās tiesībās ir līgumiem un vispārējiem tiesību principiem, bet sekundārajās tiesībās – tiesību aktiem, kas uzskaitīti EK līguma 249. pantā.
Primāro tiesību prioritātes sekas ir tāda, ka sekundārās tiesības jāpieņem saskaņā ar primāro tiesību aktos minētajiem noteikumiem, un saturiskā ziņā tām ir jābūt primāro tiesību materiālajām normām (citādi sekundārām tiesību normām nav likumīga spēka). Kaut gan Kopienas starptautiskie līgumi pieder sekundārajām tiesībām, tie ir prioritāri attiecībā pret pārējām sekundārajām tiesībām, jo pārējās sekundārās tiesības ir spēkā tikai tad, ja tās nav pretrunā Kopienas starptautiskajiem līgumiem.
Pie dibināšanas līgumiem tiek pieskaitīti: Eiropas Ogļu un tērauda Kopienas dibināšanas līgums (zaudēja spēku 2002. gadā), Eiropas Ekonomiskās Kopienas dibināšanas līgums, Eiropas Atomenerģijas Kopienas dibināšanas līgums, kā arī Līgums par Eiropas Savienību (dibināšanas līgumu sastāvdaļas ir arī visi pievienotie dokumenti, pielikumi, protokoli). Ar kopienas paražu tiesībām jāsaprot ilgstoši piemērojamas un tiesību interpretācijas rezultātā izveidojušās tiesību normas, kas papildina vai groza (rakstītās) tiesības. Kopienu Tiesa tiesību normu tālākveidošanas gaitā dažiem vispārējiem tiesību principiem ir piešķīrusi primāro tiesību statusu – Tiesas precedentiem. Primāro tiesību avotu savstarpējās attiecības tiek noteiktas saskaņā ar šādiem vispārīgiem principiem: speciālā tiesību norma ir prioritāra attiecībā pret vispārīgiem principiem un vēlāk izdota tiesību norma ir prioritāra attiecībā pret agrāk izdotajām tiesību normām.
Sekundārās tiesības ir Kopienas institūciju izdotie tiesību akti. Kompetences pamats sekundāro tiesību aktu izdošanai ietverts primārajās tiesībās, tādēļ sekundārās tiesības balstās uz primārajām tiesībām un piemērojamības ziņā ir pakārtotas primārajām tiesībām. Starptautiskie līgumi, ko Kopiena slēdz ar trešajām valstīm vai starptautiskajām organizācijām, kļūst par kopienu tiesību sastāvdaļu (tie ir saistoši Kopienas institūcijām un dalībvalstīm). Kopiena var pieņemt:
o Regulas, kas ir vispārēji saistoši noteikumi, kas attiecas uz abstraktu personu loku. Tās ir juridiski saistošas un vispārīgi un tieši piemērojamas,
o Direktīvas – tās ir saistītas tikai ar tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas un tikai attiecībā uz sasniedzamo mērķi. Dalībvalstu pienākums ir pieskaņot savas nacionālās tiesību direktīvu prasībām. Tikai pēc direktīvas ieviešanas nacionālo tiesību līmenī atsevišķas personas iegūst tajās noteiktos pienākumus un piešķirtās tiesības). Dalībvalstīm ir uzlikts ieviešanas pienākums un tām ir jāievieš direktīvas noteiktajā termiņā (kas parasti ir precīzi norādīts attiecīgajā direktīvā). Dalībvalstu rīcībā ir realizācijas veida izvēles iespējas – tās var brīvi izvēlēties ieviešanas formas un līdzekļus. Nacionālajām tiesām iestādēm ir saistošs direktīvām atbilstošās integrācijas pienākums.
…
