1-5. Eiropas Savienības iestādes – to uzbūve un nozīme Eiropas Savienības politiskajos procesos. ES ir unikāls veidojums, un tās institucionālā sistēma būtiski atšķiras gan no starptautisko organizāciju institucionālās uzbūves, gan no valsts demokrātiskas pārvaldes modeļa. Eiropas valstu sadarbības modelis un institucionālā sistēma, kas darbojas arī mūsdienās, tika aizsākti 1951. gadā, izveidojot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK) un 1957. gadā parakstot Romas līgumus par Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (EAK) izveidi. Tādējādi, lai sasniegtu kopējos mērķus EOTK, EEK un EAK jautājumos, Eiropā tika uzsākta pārvalstiska sadarbība, kas paredz, ka šīs sadarbības dalībnieki daļu savu funkciju nodod kopējām pārvalstiskām iestādēm, kas pārstāv ne tikai to valstiskās intereses, bet arī kopējās intereses Eiropā un pasaulē. Savukārt Līgums par ES, kas stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī, Eiropas valstu uzsākto pārvalstisko sadarbību Eiropas Kopienu jautājumos (EOTK, EEK, EAK) papildina ar divām jaunām sadarbības jomām - kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kā arī sadarbību iekšlietās un tieslietās. šajās divās jomās darbojas tā dēvētais starpvalstu sadarbības modelis, saskaņā ar kuru ES pārvalstiskajām iestādēm ir ļoti ierobežota līdzdalība un ietekme. Ņemot vērā atšķirīgos valstu sadarbības modeļus dažādos ES kompetences jautājumos, arī ES institucionālās sistēmas darbība būtiski atšķiras Eiropas Kopienu jautājumos (tā dēvētais I pīlārs) un kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā (II pīlārs), un iekšlietu un tieslietu jomā (III pīlārs). šīs atšķirības institucionālajā sistēmā galvenokārt saistītas ar ES pārvalstisko iestāžu nozīmi un ietekmi lēmumu pieņemšanā, to īstenošanā un uzraudzībā attiecībā uz I, II un III pīlāra jautājumiem. Arī dažādos Eiropas Kopienu jautājumos (I pīlārs) ES iestāžu iesaistīšana un lēmumu pieņemšana norit atšķirīgi. Tā dēvētajās ekskluzīvās kompetences jomās lēmumi un tiesību akti tiek pieņemti vienīgi ES līmenī (ES iestādēs). …