Eiropas Savienības rašanās vēsture, tiesību avoti un to īpatnības

Tas nozīmē, ka jautājumu lemšanā, kas attiecas uz iepriekš nosauktajām jomām dalībvalstīm nav tiesību iejaukties un Eiropas Savienība, izmantojot savas ekskluzīvās tiesības, viena pati pieņem lēmumu, kādu uzskata par pareizu. Dalībvalstis savu nostāju drīkst izteikt un Eiropas Savienība to ņem vērā tajās jomās, kur ES un dalībvalstīm ir dalīta kompetence - iekšējais tirgus, sociālā politika, ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, lauksaimniecība un zivsaimniecība, izņemot jūras bioloģisko resursu saglabāšanu, vide, patērētāju tiesību aizsardzība, transports, Eiropas komunikāciju tīkli, enerģētika, brīvības, drošības un tiesiskuma telpa. Bez tam ir jomas, kurās dalībvalstis vienas pašas pieņem lēmumus, neskatoties uz ES nostāju.
Secinu, ka, iestājoties ES, dalībvalstis daļu savas suverenitātes nodod ES kompetencē un to apzinās. Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā skaidri ir izdalītas ES ekskluzīvās kompetences jomas, jomas, kur ES darbojas kopā ar dalībvalstīm un jomas, kuras ir tikai un vienīgi dalībvalstu kompetencē. Līdz ar to dalībvalstis var ietekmēt tikai pēdējo divu kategoriju jomas, nākot klajā ar saviem priekšlikumiem. Tomēr dalībvalstīm vienojoties, tām jebkurā brīdī ir tiesības mainīt līgumu saturu, atņemot ES kādu tās kompetences jomu, jo ES pieder tikai tai nodotā suverenitātes daļa, ko tā patvaļīgi nevar mainīt.
…