Eiropas Savienības paplašināšanās - teorētiskie aspekti

Galvenās teorijas, kas tiek pielietotas ES integrācijas procesu pētniecībā.
Neofunkcionālisms ir viena no galvenajām integrācijas teorijām, daži tās pat uztver kā sinonīmus. Šī pieeja visbūtiskākā bija pētot Eiropas vienotību otrajā 20.gs. pusē. Neofunkcionālisms Eiropas integrācijas jautājumos ir svarīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, neofunkcionālisms atklāj daudz par teorijām, teoriju veidošanu un daudzu sociāli zinātnisko elementu nozīmi. Otrkārt, neofunkcionālistu pieeja šajā ziņā balstās uz ES dibināšanas stratēģijām, Monē plānu. Neofunkcionālisms savā Eiropas integrācijas procesu skaidrojumā ietver gan teoriju, gan arī praksi.1 Neofunkcionālisms starptautiskajās attiecībās tiek uztverts ne vien kā viena no galvenajām ES integrācijas teorijām, bet arī kā galvenā pašas reģionālās integrācijas teorija.2
Sava nozīme ES integrācijas procesu skaidrojumā ir arī reālismam un neoreālismam, kas ir viens no dominējošajiem teorētiskajiem virzieniem starptautiskajās attiecībās, taču šo teoriju ieguldījums ES integrācijas procesu skaidrošanā tomēr ir nepietiekams. Galvenokārt tā tas ir tāpēc, ka neoreālisti ES uztver tikai kā starpvalstu sadarbības mehānismu, lai piepildītu eksistenciālus mērķus, kas bija svarīgākais Aukstā kara laikā, bet ne vairs pēc tā beigām, kad neoreālisms savu ietekmi šajā jomā zināmā mērā zaudēja, jo tas nespēja izskaidrot sociālo elementu nozīmi.3
Būtiska ES integrācijas procesu skaidrošanā bija liberālā intergovernmentālisma teorija, kas savukārt par galveno integrāciju virzošo spēku uzsvēra tieši nacionālās intereses, ko noteica valstu iekšpolitiskā situācija un sabiedrība savā cīņā par politisko ietekmi, kas savukārt nosaka ārpolitikas prioritātes un pieņemamās alternatīvas. Pēc šīs teorijas uzskatiem, iekšpolitikas izpratne ir obligāts priekšnoteikums sekmīgai stratēģiskas starpvalstu sadarbības un mijiedarbības analīzei.4
…