Kopsavilkums
1. Jau pašos sadarbības pirmsākumos, 1951. gadā izveidojot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, tās dalībvalstis paredzēja Eiropas valstu sadarbības pāraugšanu valstiskā veidojumā, viņi gan to nosauca par pirmo soli uz federālu Eiropu.
2. ES arvien vairāk iegūst valstiska veidojuma pazīmes un to var saistīt gan ar federālismu, gan ar konfederālsimu, tomēr, visticamāk, tā nekad nebūs klasiska federācija vai konferedrācija, tā izveidos pavisam jaunu pārvaldes formu, kura būs jau zināmo modifikācija.
3. Latvijai iestājoties ES, zināma transformācija notika gan ar neatkarības, gan demokrātijas, gan suverenitātes jēdzienu, tas ir neizbēgams priekšnosacījums, izvēloties šādu ceļu.
4. 2003. gada 8. maija Satversmes grozījumi "atviegloja" Latvijas kļū¬šanu par ES dalībvalsti, bet neatrisināja daudzas konstitucionālas problēmas. Balsojumam par dalību ES bija jānotiek saskaņā ar Satversmes 79. pantā konstitucionāliem referendumiem noteikto kārtību. Atbilstošāki būtu bijuši E. Levita piedāvātie grozījumi.
5. Līgums par Eiropas Konstitūciju bija jānodod tautas balsošanai saskaņā ar Satversmes 68. panta 4. daļu, bet tas netika izdarīts vien politisku apsvērumu dēļ, nevērtējot tā ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu.
6. Lai gan tas netiek atzīts, Lisabonas līgums uzskatāms par Eiropas Konstitūciju un tas ieviesīs būtiskas izmaiņas ES, tostarp piešķirot ES vairākas vien valstij raksturīgas pilnvaras. Tas transformēs arī Latvijas tiesības, līdz ar to jāskata jautājums par tā nodošanu tautas balsojumam.
Varas dalīšanas princips ES
Pastāv viedoklis, ka EST ir vainojama ES varas dalīšanas principa līdzsvara izjaukšanā, līdz ar to EST kā likumdevēja, veidojot savos spriedumos "jaunas" primārās ES tiesības, leģitimitāte tiek apšaubīta. No otras puses, kā apgalvo T. Kopmanss, ES varas dalīšanas princips nedarbojas tā tradicionālajā izpratnē, jo, piemēram, Eiropas Parlaments likumdošanas funkciju īsteno sadarbībā ar Padomi. M. Kapelleti pat runā par vispārēji atzītu leģislatīvā un izpildvaras atzara "demokrātisko deficītu" – Padome kā likumdevējs nepārstāv ES pilsoņus – tās locekļi nav ievēlēti demokrātiskās vēlēšanās –, bet gan ES dalībvalstis. Attiecīgi, ja, piemēram, nacionālās tiesas bieži izvēlas tiesību jaunradi atstāt likumdevēja ziņā, EST apzinās, ka, tai neiejaucoties, attiecīgā problēma var vispār netikt atrisināta, jo dalībvalstis nespēj vienoties. Tālab raksta ietvaros jāvērš uzmanība ne tikai uz apgalvojumiem, ka EST ir pārāk juridiski aktīva tiesa, bet arī uz iemesliem, kas attaisno EST rīcību konkrētās lietās. Turpmāk rakstā autore centīsies atbildēt, kādi ir cēloņi uzskatiem par EST juridisko aktīvismu, kā arī salīdzinās argumentus "par" un "pret" EST juridisko aktīvismu, lai secinātu valdošos uzskatus.
…
