Eiropas Savienības ekonomiskā un monetārā politika

Līdz brīdim, kad Eiropas ideāls kļuva par politisku jēdzienu un Eiropas Kopienas dalībvalstu ilgtermiņa mērķi, tas nodarbināja tikai filozofu un sapņotāju prātus. Par Eiropas Savienotajām Valstīm sapņoja humānisti un pacifisti, taču sapņus izgaisināja kari, kas visai Eiropai gadsimta pirmajā pusē atnesa milzīgu postu. Beidzot II Pasaules kara laikā pretošanās kustības rindās dzima sapnis par jaunu Eiropu – Eiropu, kas būtu brīva no antagonistiska nacionālisma. Itāļu federālists Altjero Spinelli (Altiero Spinelli) un Žans Monē (Jean Monnet), kas iedvesmoja Šūmaņa plānu, ar kuru 1957. gadā izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, bija divu Eiropas integrācijas modeļu – federālisma un funkcionālisma – galvenie proponēti. Federālisma vadmotīvs ir doma, ka vietējām, reģionālajām un centrālajām pārvaldes iestādēm jāsadarbojas un citai citu jāpapildina. Funkcionālā pieeja savukārt atbalsta pakāpenisku suverenitātes pārnešanu no valsts uz Kopienu. Mūsdienās abas pieejas ir saplūdušas pārliecībā, ka valsts un reģionālās pārvaldes iestādes ir jāsalāgo ar neatkarīgām, demokrātiskām Kopienas iestādēm, kurām jāuzņemas atbildība tajās jomās, kur efektīvāki par atsevišķu valstu darbību ir kopīgi pasākumi: vienots tirgus, monetārā politika, ekonomiskā un sociālā kohēzija, ārpolitika un drošības politika, nodarbinātības politika, vides aizsardzība, ārpolitika un aizsardzība, brīvības un tiesiskuma telpas radīšana.…