Otrais pasaules karš izpostīja neskaitāmas valstis un sagrāva to iepriekš būvēto ekonomiku. 1940.gadā stagnācija Eiropas politiķiem lika aizdomāties par to, ka nepieciešama jauna integrācijas virzība. Eiropas Savienībai, ko agrāk dēvēja par Eiropas Kopienu, ir diezgan gara vēsture, kas aizsākusies tieši pēc Otrā pasaules kara. Proti, kad Otrais pasaules karš bija beidzies, Rietumeiropas valstīm vajadzēja meklēt savstarpējās sadarbības iespējas, jo tās katra par sevi bija vājas. Valstis saprata, ka vajag sadarboties, jo cilvēki vēlējās mieru un demokrātiski veidotu Eiropu. Valdīja izteikta nepieciešamība pēc brīvības, preču kustības, informācijas apmaiņas iespējām, tai pat laikā valstu iedzīvotāji vēlējās dzīvot valstī, kurā ir ekonomiskā labklājība, un zinot, cik varenas lielvalsts ir ASV un PSRS, vēlējās apvienoties, lai būtu kopīgs ekonomisks un politisks spēks. Tādējādi galvenais mērķis bija, lai Eiropa atgūtu savu varenību. Pirmie integrācijas centieni izpaudās kā „mazā sešinieka Eiropas” (Francija, Beļģija, Itālija, Luksemburga, Rietumvācija, Nīderlande) 1952. gadā izveidotā Ogļu un tērauda kopienu. Tieši šī savienība arī ir Eiropas Savienības pamatā. Oficiāli Eiropas Savienība tika nodibināta 1957.gadā, kad sešas valstis parakstīja vienošanās līgumu(Māstrihtas līgums). Eiropas Savienības izveide veicināja ekonomisko paplašināšanos, darbaspēka izglītošanu, uzlaboja dzīves līmeni un veicināja konkurenci.…