Eiropas Savienības (ES) vides politika ir globālās jeb Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) vides aizsardzības politikas, vēsturiski vispieredzējušākā un kvalitatīvi visvērtīgākā, sastāvdaļa. Tās galvenais mērķis ir saglabāt Eiropā vēl atlikušās bioloģiskās daudzveidības un ainavu paliekas, aizsargāt un saudzīgi izmantot dabas resursus un uzlabot vides kvalitāti, novēršot videi un veselībai bīstamu piesārņojumu. Svarīgi, ka ES vides jautājumi tiek savstarpēji integrēti ar iedzīvotāju veselības un strādājošo arodaizsardzības un darba drošības jautājumiem. Visbeidzot, ES vides politika ir virzīta arī uz starptautiskas sadarbības veicināšanu vides jautājumu un problēmu risināšanai reģionālā un vispasaules līmenī, ES dalībvalstis ir arī lielākās donorvalstis vides jautājumu risināšanā jaunattīstības valstīs. Tieši pēdējās dekādes laikā ES vides politika spērusi milzīgu soli uz priekšu, gan būtiski uzlabojot vidi ES dalībvalstīs, gan panākot negaidīti straujus uzlabojumus ES kandidātvalstu vidē. Tomēr, tieši 21.gadsimta pirmā dekāde, pieaugošā vides piesārņojuma un dabas resursu nepareizas izlietošanas spiediena rezultātā, izvirzījusi jaunus, vēl nopietnākus uzdevumus, ko var sasaistīt arī ar gaidāmo ES paplašināšanos.
ES it īpaši, bet kopumā lielākā vai mazākā mērā viss ANO Eiropas Ekonomiskās Komisijas reģions, ir globālais vides aizsardzības virzītājspēks, izmantojot ANO instrumentus, globālos un reģionālos līgumus (konvencijas), Pasaules tirdzniecības organizāciju (PTO), Pasaules veselības organizāciju (PVO), informējot visu sabiedrību par notiekošajiem procesiem un iesaistot nevalstiskās organizācijas (NVO), zinātni un ražošanu ar vidi saistītu jautājumu risināšanā (Orhusas konvencija, ISO starptautiskie standarti, Zaļie sertifikāti, Zaļais punkts u.c. sabiedrības iesaistīšanas formas). Tomēr, kopumā iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē rada aizvien lielāku stresu, jo iedzīvotāju skaits nepieaug proporcionāli, atbilstoši valstu teritorijām un to rīcībā esošajiem resursiem, bet, galvenokārt, tieši no vides un ekonomikas viedokļa problemātiskajos reģionos. Līdz ar to atsevišķas valstis un šie reģioni kopumā slīgst aizvien lielākā nabadzībā, palielinās bezdarbs, pasliktinās iedzīvotāju veselība un parādās plaša dažādu slimību izplatība (piemēram, AIDS), pazeminās izglītības līmenis, kas savukārt ierobežo iespējas apgūt dažādās palīdzības programmās sniegtās iespējas.
Eiropa savā attīstībā ir dārgi samaksājusi par rūpniecības un lauksaimniecības augsto attīstības līmeni, kā arī par abiem pasaules kariem un citiem sīkākiem militārajiem konfliktiem. Ievērojami ir samazinājušies mežu un lauksaimniecisko zemju resursi, pasliktinājies upju un kontinentu aptverošo jūru stāvoklis, samazinājušās rekreācijai piemērotas teritorijas, milzīgas teritorijas aizņem pilsētas un aglomerācijas, asfaltēti ceļi, laukumi un militārās teritorijas.…
