Kādēļ Eiropas Savienība?
Miers
Ideja par vienotu Eiropu kādreiz bija tikai sapnis filozofu un fantastu prātos. Piemēram, Viktors Igo, humānisma ideālu iedvesmots, sapņoja par miermīlīgām „Eiropas apvienotām valstīm”. Šo sapni aptumšoja divi briesmīgi kari, kas izpostīja kontinentu 20. gadsimta pirmajā pusē.
Taču Otrā pasaules kara gruvešos radās jauna cerība. Cilvēki, kuri kara laikā pretojās totalitārismam, bija cieši apņēmušies izbeigt naidu un sāncensību starp Eiropas valstīm un panākt ilgstošu mieru bijušo ienaidnieku starpā. Laikposmā no 1945. līdz 1950. gadam daži drosmīgi valstsvīri, to vidū Konrāds Adenauers, Vinstons Čērčils, Alčīds de Gasperi un Robērs Šūmanis, sāka mudināt savu tautu veidot jaunu laikmetu. Rietumeiropā valdītu jauna kārtība, kas balstītos uz tās cilvēku un tautu kopīgām interesēm un pamatotos uz līgumiem, kuri garantētu tiesiskumu un vienlīdzību starp visām valstīm.
Robērs Šūmanis (Francijas ārlietu ministrs) nolēma īstenot Žana Monē ideju un 1950. gada 9. maijā nāca klajā ar priekšlikumu izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK). Viņš piedāvāja apvienot ogļu un tērauda ražošanu valstīs, kuru starpā valdīja cīņa, un nodot to kopējas Augstās iestādes pārziņā. Tādējādi ieroču materiāli praktiski un simboliski kļūtu par izlīguma un miera līdzekļiem.
Šis drosmīgais un cēlais solis bija ļoti veiksmīgs. Tas aizsāka vairāk kā 50 gadu ilgu miermīlīgu sadarbību starp Eiropas Kopienu dalībvalstīm. 1992. gada Māstrihtas Līgums nostiprināja Kopienas iestādes un piešķīra tām plašākas pilnvaras, izveidojot Eiropas Savienību (ES) kā tādu..
ES pielika lielas pūles, lai palīdzētu apvienot Vāciju pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā. Kad 1991. gadā sabruka Padomju impērija, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kuras gadu desmitiem atradās Varšavas pakta radītajā autoritārisma jūgā, dabiski izlēma saistīt savu nākotni ar demokrātiskajām Eiropas valstīm.
Drošība
Tomēr 21. gadsimtā Eiropai joprojām jāgādā par drošību. To nekad nevar uzskatīt par pašsaprotamu. Ikviens jauns solis pasaules attīstībā rada ne vien iespējas, bet arī riskus. Eiropas Savienībai ir jāpieņem efektīvi pasākumi, lai garantētu tās 25 dalībvalstu drošību. Tai konstruktīvi jāsadarbojas ar reģioniem, kas atrodas tieši aiz ES robežām – Ziemeļāfrika, Balkānu reģions, Kaukāzs, Tuvie austrumi. Traģiskie 2001. gada 11. septembra notikumi Ņujorkā un Vašingtonā lika mums saprast, cik ievainojami esam, kad ļauta vaļa fanātismam un atriebības garam.
Eiropas panākumos izšķirīga loma ir ES iestādēm, radot un vadot sistēmu, kas ir sekmējusi stabilu un ilgstošu mieru lielā planētas daļā. Taču Eiropas Savienībai ir arī jāaizsargā savas militārās un stratēģiskās intereses, sadarbojoties ar tās sabiedrotajiem, jo īpaši tās NATO sabiedrotajiem, un veidojot patiesu Eiropas drošības un aizsardzības politiku (EDAP).
Iekšējā un ārējā drošība ir savstarpēji saistītas. Citiem vārdiem sakot, ES ir arī jāapkaro terorisms un organizētā noziedzība, un tas nozīmē, ka ir vajadzīga cieša sadarbība starp visu ES valstu policijas spēkiem. Viens no Eiropas jaunajiem uzdevumiem ir veidot ES par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz tiesu un likuma aizsardzību. Lai sasniegtu šo mērķi, ir vajadzīga ciešāka ES valstu valdību sadarbība, un tādām iestādēm kā Eiropolam (Eiropas policijas dienests) jādarbojas aktīvāk un efektīvāk.
Ekonomiskā un sociālā solidaritāte
Eiropas Savienība tika izveidota, lai sasniegtu politiskus mērķus, taču tās dinamiskās attīstības un panākumu iemesli meklējami tās ekonomiskajos pamatos – vienotajā tirgū, ko veido visas ES dalībvalstis, un vienotajā valūtā (eiro), kas tiek lietota 12 dalībvalstīs.
ES valstīs dzīvo arvien mazāka pasaules iedzīvotāju daļa. Tādēļ tām ir jāturpina apvienoties, ja tās vēlas nodrošināt ekonomikas izaugsmi un būt spējīgām konkurēt ar citām pasaules lielvarām. Neviena ES valsts pati par sevi nav pietiekami spēcīga, lai spētu aizsargāt savas intereses pasaules tirdzniecībā. Lai panāktu lielvaras un iegūtu jaunus klientus, Eiropas uzņēmumiem ir jādarbojas lielākā tirgū, nekā pašu valstī. Tādēļ ES ir tik rūpīgi strādājusi, lai izveidotu vienoto Eiropas tirgu, – atceļot šķērsļus tirdzniecībai un izskaužot birokrātismu, kas traucē uzņēmēju darbam.
Taču Eiropā valdošās brīvās konkurences apstākļos nedrīkst aizmirst par Eiropas solidaritāti, kas izpaužas kā praktiska palīdzība vienkāršiem cilvēkiem. Kad Eiropas iedzīvotāji kļūst par plūdu un citu dabas katastrofu upuriem, viņi saņem palīdzību no ES budžeta. Turklāt, kontinentu aptverošajam tirgum ar 450 miljoniem patērētāju vajadzētu kalpot pēc iespējas vairāk cilvēku labā. Struktūrfondi, ko pārvalda Eiropas Komisija, veicina un atbalsta ES valstu un reģionālās varas iestāžu centienus novērst atšķirību starp dažādu Eiropas daļu attīstības līmeņiem. Gan ES budžeta, gan Eiropas Investīciju bankas līdzekļi tiek izmantoti, lai uzlabotu Eiropas transporta infrastruktūru (piemēram, lai paplašinātu autoceļus un ātrsatiksmes dzelzceļu), tādējādi nodrošinot labāku piekļūšanu nomales apgabaliem un veicinot tirdzniecību visā Eiropā.
Ciešāka sadarbība, lai veicinātu Eiropas sabiedrības modeli
Eiropas postindustriālās sabiedrības kļūst arvien sarežģītākas. Dzīves līmenis ir pakāpeniski audzis, taču joprojām pastāv atšķirības starp turīgākajiem un nabadzīgākajiem, un tās var palielināties līdz ar bijušo komunistisko valstu iestāšanos ES. Tādēļ ir svarīgi, lai ES valstis sadarbotos vēl ciešāk, risinot sociālas problēmas.
Ilgtermiņā katra ES dalībvslsts gūst labumu no dalības ES. Piecdesmit gadus ilgusī Eiropas integrācija ir pierādījusi, ka kopējā summa ir lielāka par tās saskaitāmo summu. ES kā veselumam ir daudz lielāka ekonomiskā, sociālā, tehnoloģiskā, tirdzniecības un politiskā ietekme, nekā atsevišķām tās dalībvalstīm pat tad, ja tās darbojas kopā. Vienotai darbībai un vienotai nostājai ir lielāks spēks.
Kāpēc? Tāpēc, ka ES ir pasaules vadošā tirdzniecības partnere un tai ir svarīga loma starptautiskajās sarunās. ES kā tirdzniecības un lauksaimniecības lielvarai ir liela ietekme Pasaules tirdzniecības organizācijā, kā arī īstenojot Kioto protokolu par pasākumiem gaisa piesārņojuma samazināšanai un klimata izmaiņu novēršanai. ES valstu un valdību vadītāju jeb Eiropadomes sanāksmē Johannesburgā 2002. gada augustā tika ierosinātas svarīgas iniciatīvas ilgtspējīgai attīstībai. Eiropadome pauž skaidru nostāju par problemātiskajiem jautājumiem, kas skar vienkāršus cilvēkus, tādiem kā vide, reģeneratīvie energoresursi, „piesardzības princips” pārtikas drošībā, biotehnoloģijas ētiskie aspekti un nepieciešamība aizsargāt apdraudētās sugas.
…
