Eiropas Savienība kā politiska sistēma; struktūra un darbība

Agrāk par politisko sistēmu kā tādu tika runāts tikai nacionālās valsts kontekstā, jo tā bija vienīgais veidojums, kam piemita visas nepieciešamās īpašības un elementi, kas nepieciešami politiskajai sistēmai, t.i., stabils un skaidri definēts institūciju tīkls kolektīvai lēmumu pieņemšanai un likumu kopums, kas pārvalda attiecības šo institūciju starpā; pilsoņi un sociālās grupas, kas meklē iespēju realizēt savas politiskās vēlmes caur politisko sistēmu tiešā veidā vai caur tādām starpniek organizācijām kā interešu grupas un politiskās partijas; kolektīvajiem lēmumiem politiskajā sistēmā ir liela ietekme uz ekonomisko resursu un sociālo un politisko vērtību sadalījumu visā sistēmā; pastāv pastāvīga savstarpējā mijiedarbība starp šiem politiskajiem rezultātiem, jaunām prasībām sistēmā, jauniem lēmumiem utt.1 Eiropas Savienība (ES) šajā ziņā ir unikāls veidojums, jo tā ir politiska sistēma, bet nav valsts. Lai arī agrāk par politiskajām sistēmām tika runāts tikai kā par valstīm, tas tā vairs nav, jo arī ES pastāv visas prasības un nepieciešamie politiskās sistēmas elementi.
Pirmkārt, ES kā politiskā sistēmā pastāv institucionālais tīkls- Eiropas Komisija, Eiropas Savienības Padome (Padome), Eiropas Parlaments un Tiesa, kas ar dažādiem līgumiem un rekonstrukcijām ir kļuvušas par formalizētāko un komplicētāko lēmumu un likumu pieņemšanas tīklu pasaulē, šajā ziņā pat pārāku kā citas politiskās sistēmas.2
Otrkārt, grupas ar visspēcīgāko un institucionalizētāko pozīciju ES sistēmā ir dalībvalstu valdības un politiskās partijas, kas šīs valdības sastāda. Vienīgā atšķirība no citām starptautiskajām organizācijām ir tāda, ka ES valdībām nav monopola stāvoklis, šeit ir iesaistīts komplicēts sabiedrisko un privāto grupu tīkls.3
Treškārt, ES lēmumi ir augstākajā mērā saistoši un nozīmīgi visā ES, kas līdz ar to pierāda arī trešo politiskās sistēmas elementu.
…