Eiropas lielvalstu un ASV politiskā attīstība 19.gadsimta pirmajā pusē

Anglijā valdība ļoti labi tika galā ar iedzīvotāju problēmām regulāri pieņemot dažādas reformas, tāpēc Anglijā neveidojās lieli pilsoņu kari vai sacelšanās. Anglijas politiskās nesaskaņas raisīja čartisti, kuri vēlējās, lai balsstiesības tiktu piešķirtas pēc iespējas vairāk iedzīvotājiem – arī tiem strādniekiem, kuriem nepieder pašiem savs īpašums. Manuprāt, balsstiesībām vajadzētu tikt piešķirtām arī tiem strādniekiem, kuri īrē dzīvesvietas, tādejādi izvairoties no strādnieku streikiem un iegūstot plašāku sabiedrības viedokli vēlēšanās un padarot vēlēšanas demokrātiskākas, noturot savu pozīciju kā vienai no pasaules līdervalstīm.
Francijā pēc Luija Filipa atkāpšanās no troņa pasludināja republiku, bet nespēja nomierināt radikālos sociālistus, kas izvērtās nemieros. Francijas parlaments nodeva varu prezidenta rokās, taču šis prezidents pasludināja sevi par imperatoru. Manuprāt, Francijas valdībai vajag veikt pasākumus, kas ierobežotu Napoleona III varu un nenovestu pie Otrās Franču revolūcijas. Parlamentam vajadzētu savākt varu savās rokās, atstājot Napoleonu kā otro likumu pieņemšanā.
Austrijā 1851. gadā Vīnes sacelšanās nesa lēnu galu austriešu šovinismam impērijā, kas 1867. gadā noveda pie Austroungārijas izveidošanās. Ungāru revolūcijas dēļ palīgā tika piesaistīts cars Nikolajs, kam izdevās sacelšanos apspiest. Manuprāt, Austrijai vajadzētu atzīt Ungārijas autonomiju, bet pieņemt vienošanos, ka ungāri netraucēs kaimiņos esošajām tautām un nerīkos maģarizāciju.
…