Eiropas ideja, uz kuru balstās Eiropas kopienu un ES darbība, nebalstās ne uz stipras centralizētas varas izplēšanos, pakļaujot jaunas teritorijas, ne arī uz valstu un autonomo reģionu kopa saplūšanu. Integrācija ir atsevišķu nacionālo valstu tuvināšanās brīvprātīga ceļā, ar mērķi savienot visas savas darbības jomās un veidot vienoto politiku ekonomiku, apvienot sociālas sfēras u. c. Neviens nacionālas nozīmes simbols nav cietis integrācijas rezultātā. Līdz 20. gs. nevienai valstij ar tās politiku neizdevās apvienot Eiropu, tas arī neizdevās ne Napoleonam, ne arī Jūlijām Cēzaram.
Ideja par Eiropas integrācijas procesu bija attīstīta vairāku gadsimtu laikā. Integrācijas motīvi, kuri veicināja integrācijas domas attīstību bija: politiska sadrumstalotība, fragmentārisms, nestabilitāte, bieži savstarpējie konflikti un kari.
Idejas par Eiropas federāciju, kas nav izveidota uz militāras darbības pamata, parādījās jau 14. gs. intelektuālās aprindās. Šo ideju pamata bija vēlme atrast veidu, kā novērst nesaskaņas starp Eiropas valstīm. 1311.gadā Dante Oligjerī uzrakstīja grāmatu par ideju, ka Eiropas valstu valdniekiem būtu jāizveido valsti monarhijas formā.
Ideja par Eiropas Savienotām Valstīm parādījās 19. gs. Par vienu no pirmajiem federācijas izveidošanas projektiem tiek uzskatīts Pjēra Dibuā darbs 4. grāmatas, par to ka Eiropas prinčiem ir jāsanāk sekulārā apvienībā. Dibuā idejas skanēja ļoti moderni – viņš aicināja izveidot pilnvaroto darba grupu, kas strādā nepārtraukti risinot dažādas problēmas, izveidot saskaņot izglītību dažādās karaļvalstīs un pat pievērsties sieviešu izglītošanai.
Karlo Kataneo izveidoja 4 postulātus par Eiropas likumdošanas sistēmu, kura būtu balstīta uz vienādām tiesībām, kristietību, vienotu latiņu valodu un varas formu – monarhiju. …