Eiropas integrācijas vēsture - lauksaimniecības politika

Ievads.
Lauksaimniecības nozare ir sarežģīta tautsaimniecības nozare, kuras veidošanos ietekmēja atšķirīgās dalībvalstu intereses. Daļa no valstīm bija ieinteresētas kopējā lauksaimniecības tirgus izveidošanā, savukārt citas vēlējās lielāku prioritāti piešķirt tirdzniecības barjeru atcelšanai industrijas sektorā.
Darba mērķis bija aplūkot tuvāk lauksaimniecības politikas mērķus, tās pamatprincipus.Referātā tiks atspoguļotas tēmas, kas saistītas ar lauksaimniecības finansējumu, tēma, kas saistīta ar jaunas reformas nepieciešamību kopējā lauksaimniecības politikā, kāpēc tā bija nepieciešama.

Ieskats Eiropas integrācijas vēsturē.
Par Eiropas Savienotajām Valstīm sapņoja humānisti un pacifisti, bet viņu sapņus izgaisināja kari, kas gadsimta pirmajā pusē Eiropai atnesa milzīgu postu. II Pasaules kara laikā pretošanās kustības rindās dzima sapnis par jaunu Eiropu. Itāļu federālists Altjero Spinelli un žans Monē, kas iedvesmoja šūmaņa plānu, ar kuru 1951.gadā tika izveidota Eiropas ogļu un tērauda kopiena, bija 2 Eiropas integrācijas modeļu- federālisma un funkcionālisma, galvenie proponenti. Federālisma motīvs- vietējām, reģionālajām un centrālajām pārvaldes iestādēm ir jāsadarbojas un citai citu jāpapildina, bet funkcionālā pieeja atbalsta pakāpenisku suverenitātes pārnešanu no valsts uz kopienu.
Mūsdienās abas šīs pieejas ir saplūdušas pārliecībā, ka valsts un reģionālās pārvaldes iestādes ir jāsalāgo ar neatkarīgām, demokrātiskām kopienas iestādēm, kurām jāuzņemas atbildība tajās jomās, kur efektīvāki par atsevišķu valstu darbību ir kopīgi pasākumi: vienots tirgus, ārpolitika un aizsardzība, monetārā un sociālā politika, drošības politika.
…