Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izveides pilnīga pabeigšana ir viens no ambiciozākiem, bet arī viens no visasāk diskutējamiem Eiropas Savienības mērķiem. EMS līguma izveidošana starptautiski saistoši tika pabeigta līdz ar Līguma par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums) parakstīšanu un tā ratificēšanu 1993.gada 1.novembrī.
Kopējai valūtai iekšēji jāpapildina kopīgais iekšējais tirgus un ārēji ir jānostiprina Savienības ekonomiskā nozīmība.
Sakarā ar Māstrihtas līgumu, sākot ar 1999.gada 1.janvāri starp EMS dalībvalstīm tika noteikti nemainīgi valūtu maiņas kurss. Tad to nacionālās valūtas, saskaņā ar līguma tekstu, vairs būs tikai ātri ieviešamās kopējās valūtas izpausme.
Septiņdesmitajos gados dalībvalstu nepietiekamās gatavības integrēties, kā arī atšķirīgo ekonomisko priekšstatu dēļ, neveiksmi cieta Vernera EMS plāns. Tā dēvētie „monetāristi”- ar Franciju priekšgalā- centrā izvirzīja fiksēšanos uz cieto valūtu, uzskatot, ka pēc iespējas ātrāk ieviestas kopējās valūtas radītais efekts pozitīvi ietekmēs kopējo saimniecisko un konjunktūras politiku. Taču Vācijas pozīcijas atbalstošie ekonomisti orientējās uz mērķi panākt iespējami lielāku naudas stabilitāti, šajā nolūkā samierinoties pat ar ekonomiskās attīstības palielināšanos. Ilgstošai valūtu tuvināšanai jēga būtu tikai tad, ja būtu panākti aptuveni vienādi, zemi inflācijas koeficienti.
Pēc tam sekoja pragmātiska valūtu maiņas kursu riska ierobežošana „valūtu čūsku” ietvaros (1972), kā arī Eiropas Monetārās sistēmas (1979.g.) izveidošana. Uz vēlāku laiku atliktais mērķis izveidot EMS dienas kārtībā atkal parādījās tad, kad integrācijas saišu padziļināšanu, gaidāmo Iekšējā tirgus izveidošanas pabeigšanu, kā arī ekonomiskās politikas koncepciju tuvināšanu astoņdesmito gadu vidū tika izveidota tam nepieciešamā bāze.…
