Šajā rakstā tiek atspoguļotas nacionālisma stratēģijas un pamatproblēmas saistībā ar Eiropas integrāciju. Tātad pretēji vispārējiem pieņēmumiem, nacionālisms ir sastopams visā joprojām pieaugoši integrētajā Eiropā. Kamēr lielākā daļa nacionālisma veidu ir miermīlīgas, pieaug vēlme pēc izteiktāka valstiskuma no šo valstu un interešu grupu puses - kā austrumos, tā rietumos. Tajā pat laikā Eiropas Savienībai padziļinoties un paplašinoties, tās valstis un intereses identificē sevi kādā no četrām nacionālisma stratēģijām, proti, tradicionālā, pamata, trans suverēnā un protekcionisma. Tādēļ mijiedarbībai šo stratēģiju starpā ir būtiska nozīme Eiropas dinamikā tagadnē un nākotnē.
Neskatoties uz to, ka 20. gs. 80. gadu beigās rietumvalstis vēlējās stimulēt postkomunisma valstu pievienošanos Eiropas demokrātijām, līdzās nepārvaramai vēlmei demokratizēties bija stipra piesaiste nacionālismam. Būtībā nacionālā ideja, kura sevī ietver sociālu un politisku orientēšanos uz valsts attīstību un suverenitāti, kļuva zīmīgs raksturojums komunisma pārejai, aizēnojot alternatīvos sociālos un individuālos organizēšanas principus, piemēram, liberālo demokrātiju, vispasaulīgumu un paneiropismu.
Sākotnēji katrai Centrāleiropas vai Austrumeiropas sabiedrībai ir atšķirīgi apstākļi valsts veidošanā un attīstībā īsi pēc komunisma sabrukuma. Piemēram, Latvijā un Igaunijā bija pietiekami liels krievu etniskais sastāvs, kuru statuss bija būtisks Krievijas valdībai; Ungārija interesējās par ungāru minoritātēm citās valstīs ārpus savas valsts robežām. Lai gan ir skaidrs, ka Dienvidslāvijā bija vardarbīga konfliktu risināšana, lielākoties gadījumu nacionālisms ir bijis miermīlīgs un mijās ar citām sabiedriskām aktivitātēm, piemēram, ar pilsoniskās sabiedrības veidošanos
…