Kamēr Eiropas valstis aktīvi karoja, ārpus Eiropas esošās valstis, it īpaši ASV un Japāna, guva labumu. Eiropai tāpēc bija jāvelta milzīgas pūles, lai atjaunotu savu relatīvo labklājību un stāvokli pasaulē. Starptautiskās tirdzniecības atsākšanu kavēja Eiropas sarūgtinājums par kara zaudējumiem, lielās reparācijas un kara aizņēmumu maksājumi mazināja investīcijas. Laikā no 1929. līdz 1933.g. saimniecisko atjaunotni grāva vispasaules saimnieciskā depresija.
Tūlīt pēc kara visās Eiropas zemēs, izņemot komunistisko Krieviju, valsts pārvaldes forma bija demokrātija, tomēr drīz vien vienā valstī pēc otras izveidojās autoritārie režīmi, jo ekonomiskie un sociālie apstākļi bija pārāk nesakārtoti, nebija ticības demokrātijas spēkam.
Itālijā bija vārga ekonomika, liels valsts parāds un neattīstīta rūpnieciskā ražošana. Notika dažādi streiki, ielu kaujas, masveida atlaišana no darba u.tml.; valdība pacieta šīs nelikumības, cerībā, ka vardarbība norimsies, tādos apstākļos izauga fašisms.
1919.g. izveidojās fašistu partija. Fašisti plaši izmantoja terorismu un saviem pretiniekiem uzbruka ar nažiem, rungām un šautenēm. 1921.g. vēlēšanās viņi parlamentā ieguva 35 vietas, strauji pieauga šīs partijas biedru skaits. Partijas līderis Musolīni 1922.g. oktobrī izveidoja valdību, jo karalis, demonstrācijas iespaidā tam deva atļauju. Valdībai tika piešķirta neierobežotas pilnvaras atjaunot kārtību un izdarīt būtiskas reformas. 1926.g. Musolīni kļuva par diktatoru ar likumdošanas dekrēta tiesībām, visa vara tagad bija koncentrēta viņa rokās.…