Eiropa 19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā

Pēc Vācijas apvienošanās vienā valstī 19.gs. beigās, tā kļuva par vienu no ietekmīgākajām valstīm Eiropā. Tās vara un ietekme arvien pieauga, bet Eiropai pirmo reizi tās vēsturē nācās rēķināties ar vienotu Vāciju, kas iepriekš bija sašķelta daudzās sīkākās vācu valstiņās.1 Apvienotajai Vācijai nācās noteikt savas ārpolitiskās prioritātes, jo galvenais no kā jaunā valsts baidījās bija ārvalstu, īpaši Krievijas, Lielbritānijas un tradicionālā ienaidnieka Francijas apvienošanās vienā savienībā pret to.2 Pēc Bismarka (Bismarck) domām vienīgā iespēja kā novērst konfliktus ar šīm valstīm, bija nedot tām iespēju nostāties pret Vāciju. Svarīgākais Vācijas uzdevums bija izveidot aliansi ar Krieviju un Austriju, bet Lielbritānijas acīs saglabāt spēka līdzsvara politiku, kas tika ieviesta Vīnes kongresa laikā.3
Vācijas ārpolitikas pamatā bija tā dēvētā Realpolitik, kura balstījās uz spēka attiecību aprēķiniem un nacionālajām interesēm.4 Šīs politikas ietvaros Bismarkam 1873. gadā izdevās izveidot ilgi cerēto savienību ar Krieviju un Austriju jeb tā dēvēto Trīs imperatoru līgu. Savienības pamatā bija konservatīvas idejas, kas balstītas uz pastāvošās iekārtas saglabāšanu šajās valstīs, tomēr savienības balts uz iekšpolitiku izrādījās neveiksmīgs. Austrijas un Krievijas ambīcijas Balkānos un Osmaņu-Krievu karš 1877. gadā gandrīz izraisīja konfliktu starp Vācijas ārpolitikas balstiem.…