Pēc apvienošanās Vācija izveidojās par spēcīgāko valsti visā kontinentā, un tās varenība arvien pieauga. Prūsijas pārliecinošā uzvara 1870.gada karā bija izraisījusi Francijas pastāvīgas alkas pēc revanša. Taču drīz Francijas līderi sāka nojaust , ka 1870. – 1871. gada karš bija iezīmējis franču kundzības beigas. Gandrīz piecdesmit gadu garumā Francija cīnījās par Elzasas-Lotringas atgūšanu. Francijai bija grūti samierināties ar domu par to, ka tai vairs nav agrākās varenības un bija nepieciešamie sabiedrotie, lai sevi aizstāvētu un iegrožotu Vāciju.
Vācijas apvienošana izraisīja arī otru šķelšanos Eiropā – starp Austroungārijas impēriju un Krieviju. Bismarks lūdza, lai Austrija pārceļ savu „smaguma centru” uz Budapeštu. Austrija cieta sakāvi cīņā par virsvadību Vācija. Budapešta kļuva par līdzvērtīgu un reizēm pat vadošu partneri jaunradītajā duālistiskajā monarhijā.
Pēc padzīšanas no Vācijas jaunajai Austroungārijas impērijai nebija citas vietas, kur izplesties, kā vien Balkāni. Šajā politikā slēpās neizbēgams konflikts ar Krieviju. Vācijai nebija nekādu nacionālo interešu Balkānos, taču tā bija ieinteresēta saglabāt Austroungārijas impēriju, jo duālistiskās monarhijas sabrukums varēja draudēt ar visas Bismarka Vācijas politikas izjukšanu. …