Eiropa 19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā

Vācija kļuva par vienu no ietekmīgākiem valstīm Eiropā. Kopā ar to, Vācijai nākas visu laiku baidīties no koalicijas, jo viņa atradās pašā Eiropas centrā. Vācijas aizdomas bija attaisnotas, jo Eiropas koncertā valdīja naids – augošas domstarbības starp Franciju un Vāciju, Austroungāriju u Krieviju.
Pēc Vācijas apvienošanas Austrumungārija un Krievija kļuva par ienaidniekiem. 1862. gadā Bismarks kļūva par ministru – prezidentu. Tajā pašā gadā viņš piedāvāja Austrijai pārnest savu centru uz Budapeštu, un pēc sakāves ar Vāciju viņai nekas neatlika un viņa to izdarīja.
Krievija kļūva viena no spēcīgākājiem valstīm. Bet patstavīgi karoja. Krievijas mūžs nebija īlgs, pēc tā , kad viņa iesaistījās septiņgadu karā Austrijas pusē un iebrūka Prusijā. Viņa sāka zaudēt savu varu, karaļa valdīšana un valsts pārvalde bija atkarīga tikai no viņa velmēm nevis no poltikas. Krievija jūtas apdraudēta un centējas savus iedzīvotājus izsargāt no Eiropas. Bet tās bija tikai mīts. Patstavīgi karojot Krievija sāka apdraudēt Eiropas stabilitātei. Krievijas rīcības novēda pie izolacionsima. Krievija karoja vairs nevis tāpēc lai aizsargātos, bet lai paplašinātu savu teritoriju un stabilitāti, neskatoties ne uz ko. Un galvenais, ka visi Krievijas iedzīvotāji ticēja, ka viņiem ir jāatbrivojas no Rietumu iespaida, un šis naids bija redzams pat literatūrā.

Krievijas, Austrijas, Prūsijas karaļi jau nejuta vajadzības pēc aizsargāšanos, jo nacionālisms un revolucionārais republikānisms vairs nebija uzskatāmi par draudu Eiropai. Bet nekas nespēja novērst arvien augošo konfliktu starp Austriju un Krieviju par Balkāniem, un starp Vāciju un Franciju par Elzasu – Lotringu.Viņi redzējuši viens otrā tikai ienaidniekus. …