1. Sieviete ir bijusi tik sāpināta, ka nespēj vairs skatīties uz savas pašas bērniem. Šo es jau pieminēju pie attaisnojošiem argumentiem- dažreiz mums ir vajadzīgs atkāpties no lietām, kas mums liek sirdij sarauties, taču šajā gadījumā tas ir neattaisnojoši. Dzemdējot bērnus, Mēdeja apņēmās tos audzināt un mīlēt, tas, ka viņu tēvs ir cilvēks, kas briesmīgi ir sāpinājis Mēdeju, nav nekādā gadījumā bērnu vaina. Mēdejai kā mātei bija jāspēj pārkāpt pāri Jāsona sāpinājumam.
2. Ja pat viņa, dāvanas nodot, nebūtu sūtījusi bērnus, bet kādu citu- tas ir nežēlīgi, pieminot to, ka lugas beigās var nojaust, ka Mēdeja pati sev vēlās izdalīt galu pēc paveiktā “Tad saņem savus bērnus, tēvs! Es, laizdamās pa gaisiem spārnotajos ratos, dodos prom,”- viņa varēja bērnus neaiztikt un dāvanas aiznest pati. Taču(!) ja mēs runājam par šādu iespēju- varbūt Mēdeja zināja, ka atstājot bērnus, tiem būs jāturpina uzaugt vieniem ar šo traģisko pagātni. Skatoties ar šādu skatienu uz situāciju, jau paliek grūtāk izvērtēt kura rīcība būtu vislabākā pašiem bērniem.
…