Lai iespaids būtu spožs un neaizmirstams, var izmantot arī saudzējošo paņēmienu. Ja kāds ir nonācis neveiklā situācija, vietā, kur viņām nav jābūt, citiem komandas locekļiem viņam būtu jāraida žests, piemēram, klusa ieklepošanās vai kaut kas tamlīdzīgs, lai izietu no radušās situācijas un izrāde varētu turpināties. Tā arī skatītāji nepiefiksētu radušos kļūmi uz skatuves.
Dzīve ir viena liela teātra izrāde. Mūsu lomas mainās katru dienu, maskas krīt un to vietā nāk jaunas. Mēs paši izvēlamies savos lomas, bet to, cik veiksmīgi tās ir izvēlētas, secinām, pēc lomas nospēlēšanas. Un ja šī loma mums nav patikusi, tajā mēs varam vainot tikai un vienīgi sevi. Galvenais ir saglabāt savu identitāti, neizdzīvot cita dzīvi, un pēc tam teikt, ka visa dzīve ir izniekota. Vajag iejusties dažādos tēlos, kas saskan ar tevi, nevis izvēlēties lomu, kas tev galīgi neatbilst. Tā kā mēs dzīvojam vienreiz, mums sava loma šajā dzīvē ir jāspēlē no sirds, tā lai to gribētu atkārtot. Tas cik labi aktieri mēs esam vai neesam ikdienas situācijas, tas kā mēs noslēpjam savas skumjas un bēdas aiz neviltotiem smaidiem no rīta ejot uz darbu, parāda to cik labi lomas atveidotāji mēs esam. Un ja neviens nav pamanījis to, ka aiz šī viltotā smaida slēpjas asaras un bēdas, tas nozīmē tikai vienu, ka neviens nav atklājis tavu viltus izrādi, un tu esi licis publikai sev noticēt. Jebkurai izrādei ir smags un grūts gatavošanās process, lai izrāde būtu tāda, kādu viņu mums pasniedz. Bieži mēs neiedziļināmies cik smagi aktieri ir strādājuši, lai šī izrāde tāda kļūti, cik ļoti viņi ir iejutušies savās lomās, lai radīti ticamību, par šī tēla esamību. Jebkura loma, ko mēs spēlējam, jebkuras dekorācijas, starp kurām mēs atrodamies, tas viss ir ļoti svarīgi labai izrādei, izrādei, kurai visi noticētu.
…
